Inta Balode 9. martā plkst. 18:30 Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē gaidāma kārtējā viencēlienu vakara “Neiepazītās teritorijas” izrāde. Programmā skatāmi trīs jauno horeogrāfu darbi. Ar Elzu Leimani, kura veidojusi izrādi “Tikko”, sarunājos pērn (intervija lasāma šeit). Ar Milanu Komarovu sarakstījāmies pirms dažām dienām (intervija lasāma šeit). Tos pašus jautājumus uzdevu arī trešajai horeogrāfei Jevgeņijai Trautmanei, kura skatītājus aicina izvēlēties mīlestību. Izrādes nosaukums ir “Dziļumā”. Patiess prieks, ka jaunajiem tiek dota iespēja sevi parādīt un pierādīt.
Inta Balode: -Ko jums nozīmē tas, ka jūsu veidotā izrāde “Dziļumā” kopš pagājušās sezonas ir Latvijas Nacionālā baleta repertuārā?
Jevgeņija Trautmane: -Man tas ir liels gods un iespēja parādīt sevi kā horeogrāfu plašākai auditorijai, kā arī iegūt jaunu pieredzi, iestudējot savu pirmo veselo izrādi. Ir ļoti patīkami, ka mans horeogrāfa darbs ir novērtēts un tika uzticēts iestudēt pašai savu izrādi, kurā es netiku ierobežota ne mūzikas izvēlē, ne arī scenogrāfijā, kas ir ļoti svarīgi. Viss varēja izskatīties tieši tā, kā es biju izdomājusi.
-Vai, veidojot savu darbu, jau zinājāt, ka vakara vienojošais nosaukums būs “Neiepazītās teritorijas”? Vai tas ietekmēja tēmas izvēli? Kas jums jūsu darbā ir “neiepazītā teritorija” jeb jaunais, citādais, iepriekš nedarītais?
-Veidojot savu darbu, es zināju par vakara nosaukumu, bet tas neietekmēja tēmas izvēli, jo ideja radās daudz agrāk. Katrs jaunais horeogrāfs cenšas savos darbos parādīt kaut ko jaunu un neredzētu – to, kas pašam ir tuvāks. Bet jebkurā gadījumā katram horeogrāfam ir savs rokraksts un stils, kādā tas veido savus darbus. Rokraksts iet cauri visiem jaunajiem iestudējumiem, pēc tā var viņu atpazīt.
-Jau vairākus gadus notiek baleta vakari “Iespējams”, kuros arī jūsu darbiem ir liela loma. Droši vien iespēja piedāvāt jau lielākas formas darbu, turklāt kā repertuāra vienību, nāca tieši no šiem vakariem, kuros labi sevi parādījāt. Kā jums šķiet, kāpēc tieši jūs izvēlējās kā vienu no trim autoriem, kuru darbi iekļauti “Neiepazītajās teritorijās”?
-Man vienmēr ir bijis interesanti izdomāt kaut ko jaunu un atšķirīgu, kā arī parādīt jaunos māksliniekus no citas puses. Tas vienmēr ir interesanti, un viss process ir ļoti radošs. Laikam tieši tāpēc priekšniecība pamanīja manu vēlmi strādāt horeogrāfijas jomā.
-Kā jūs raksturotu savu darba metodi, kad darbojaties horeogrāfa lomā? Kā top izrāde vai miniatūra? Vai ir kādas autoritātes, no kurām esat ietekmējusies?
-Katram horeogrāfam ir sava metode, kā viņš iestudē savus darbus. Vienam rodas iedvesma, kad viņš dzird mūziku, cits no sākuma izdomā horeogrāfiju un tad piemeklē mūziku. Tas ir katra individuālais iestudēšanas stils, kā katram ir ērtāk. Man, piemēram, ir vieglāk strādāt ar gatavu mūziku, tad man galvā rodas idejas, kā arī pašas kustības un to noskaņojums. Vairāk lieku uzsvaru uz dvēselisko pusi, pievēršu uzmanību iestudējuma galvenajai mākslinieciskai domai, nevis horeogrāfijai. Autoritātes, protams, ir pasaulslaveni horeogrāfi – Boris Eifmans, Veins Makgregors, Alla Sigalova, Pīna Bauša u. c.
-Kas ir svarīgākais, ko skatītājam ar savu izrādi “Dziļumā” vēlaties pavēstīt/ likt sajust/ pieredzēt/ pārdomāt…?
“Horeogrāfiju “Dziļumā” veidoju kā spēli – dzīvē cilvēkiem tiek dota iespēja izvēlēties starp materiālām un garīgām vērtībām, bagātību un mīlestību vai arī brīvību. Par katru izvēli ar kaut ko jāmaksā. Gluži kā daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē, vairākums manas horeogrāfijas varoņu izvēlas materiālās vērtības. Savā ziņā viņi par tām atdod savu dvēseli – zog, laupa, nogalina, zaudē cilvēcību. Tikai divi atsakās no ārējā spožuma un tā vietā izvēlas vispatiesāko dārgumu – mīlestību un laimīgu dzīvi kopā.” (Vita Krauja “Klasika ir balerīnas goda pjedestāls. Saruna ar jaunajām horeogrāfēm”, “Latvijas Avīze”, 28. 04. 2015.)
-Kā jums šķiet, kāpēc cilvēki dejo? Un kāpēc cilvēki skatās deju?
-Deja tā nav dažādu kustību kopums. Deja– tas ir dvēseles noskaņojums, tas ir stāsts, tā ir māksla. Jo katrs dejotājs ar savu deju mēģina parādīt cilvēkiem kādu vēstījumu – vai nu kādu stāstu, vai pievērst cilvēku uzmanību kādai konkrētai problēmai. Deja ir valoda, ar kuru var runāt ar katru. Un katrs cilvēks tajā stāstā atradīs un redzēs kaut ko tieši viņam vajadzīgu.
-Vai jūs varētu dalīties ar kādu konkrētu savas dzīves epizodi, kurā deja jums ir palīdzējusi atklāt kādas neiepazītas teritorijas?
-Protams, ir tads notikums, kurš mani iedvesmo, bet domāju, ka tam ir jāpaliek noslēpumā no plašākas auditorijas!
Foto: Jeļena Soboļevska
JEVGEŅIJA TRAUTMANE 2005. gadā absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu un pievienojusies Latvijas Nacionālajam baletam. 2009. gadā absolvējusi J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļu. Viņas horeogrāfijas iekļautas dažādu gadu baleta vakaros Iespējams (Skandāls, Aizsniegties līdz debesīm, Atspulgs, No horeogrāfa dzīves) un koncertā Baleta zvaigznes Jūrmalā (No jaunas lapas). Dziļumā (ar nosaukumu Inside) izrādīts Iespējams Iv 2014. gadā.