Otrdien, 2018. gada 6. martā, plkst. 17.30 Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Rīgā, Elizabetes ielā 57a, dz. 26) tiek rīkots izcilajam latviešu baletdejotājam Arvīdam Ozoliņam un slavenajam uzvedumam “Rozes gars” veltīts atmiņu vakars, kura īpašie viesi būs pazīstami Latvijas baletdejotāji un horeogrāfi – Lita Beiris, Genādijs Gorbaņovs, Sarma Rozenberga, Inita Saleniece-Purmale. Sarunu vadīs Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece.

Rozes lomu viencēliena baletā “Rozes gars” (1911) Arvīds Ozoliņš (1908–1996) 20. gadsimta 30. gados dejoja Parīzē un Londonas Koventgārdenas operā, un to var uzskatīt par leģendārā skatuves mākslinieka augstāko karjeras sasniegumu. Angļu žurnālisti pēc trupas izrādes Koventgārdenā, vērtējot Arvīda Ozoliņa uzstāšanos, salīdzināja viņu pat ar nepārspējamo Vāclavu Ņižinski (Vaslav Nijinsky / Вацлав Нижинский, 1889–1950), kurš bija pirmais Rozes tēla iemiesotājs baletā. Parasti šo personāžu uzticēja atveidot ļoti talantīgiem baletdejotājiem – vēlāk “Rozes gars” ir atrodams tādu zvaigžņu kā Māris Liepa (1936–1989) un Mihails Barišņikovs (Михаил Барышников, 1948) repertuārā. Arī uz Latvijas Nacionālās operas (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB) skatuves šis balets ir ticis uzvests vairākas reizes.

Baletā darbība norisinās ap kādu meiteni, kura sapņo par dejošanu ar rozes garu, kas kalpoja par piemiņas lietu no viņas pirmās balles. “Rozes gara” pamatā ir vācu romantisma komponista Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria von Weber, 1786–1826) klavieru kompozīcija “Uzaicinājums uz deju”, ko orķestra mūzikai piemēroja slavenais franču komponists Hektors Berliozs (Hector Berlioz, 1803–1869). Horeogrāfs – Mihails Fokins (Михаил Фокин, 1880–1942). Baleta stāstu Žans Luī-Vodojē (Jean-Louis Vaudoyer, 1883–1963) balstīja Teofila Gotjē (Théophile Gautier, 1811–1872) dzejolī “Rozes gars”. Baleta dekorācijas ar bīdermeijera mēbelēm un kostīmiem veidoja mākslinieks Leons Baksts (Леoн / Лев Бакст, 1866–1924). Pirmizrādi uzvedums piedzīvoja 1911. gada 19. aprīlī Montekarlo. Vāclavs Ņižinskis tēloja Rozi un Tamāra Karsavina (Тамара Карсавина, 1885–1978) – Meiteni, abi dejotāji bija no Sergeja Djagiļeva (Сергей Дягилев, 1872–1929) “Krievu baleta”. Izrāde kļuva par vienu no 1911. gada baleta skatuves veiksmēm, iemantojot lielu skatītāju un kritiķu atsaucību.

Vāclavs Ņižinskis un Tamāra Karsavina baleta izrādē “Rozes gars”. 1911. Publicitātes foto

Godinot Arvīdu Ozoliņu 110. jubilejas gadā, 6. martā uz tikšanos Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā atnāks vairākas ievērojamas personības – gan baletdejotāji, kuri ir tēlojuši “Rozes gara” uzvedumos, gan skatuves mākslinieki, kuriem ir daudz ko stāstīt par spožo meistaru.

Baletdejotāja, horeogrāfe, Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore, Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidente Lita Beiris, kura savulaik ir dejojusi Meiteni baletā “Rozes gars”, dalīsies personīgās atmiņās par Arvīdu Ozoliņu. Ar Ozoliņu Beiris saista daudz dažādu lietu un notikumu, kā arī apstāklis, ka tieši Ozoliņa dēļ viņa pievērsās baletam.

Izcilais baletdejotājs, pedagogs, repetitors Genādijs Gorbaņovs (Геннадий Горбанёв) “Rozes garā” dejojis Rozes lomu. Mākslinieks dalīsies atmiņās par piedzīvoto, izpildot šo partiju, kā arī par pieredzi, ko guvis no Arvīda Ozoliņa.

Tāpat sarunās piedalīsies baletdejotāja Sarma Rozenberga un Rīgas Horeogrāfijas skolas baleta un teātra vēstures pasniedzēja, horeogrāfe Inita Saleniece-Purmale, kura no 1987. līdz 1997. gadam bija baleta soliste Valsts deju ansamblī “Daile”.

Atmiņu vakaru vadīs bijusī baletdejotāja, pašlaik – mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas vizuālās mākslas departamenta vadītāja Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece, kuras profesionālā pieredze baletā ļaus tikšanās dalībniekiem labāk atklāt savas sajūtas un pieredzi, kas iegūta dejojot uz LNOB un citām skatuvēm.

Pasākums iecerēts kā patīkams vakars sirsnīgā un mākslinieciskā atmosfērā, un tas būs interesants gan jomas profesionāļiem, gan jebkuram kultūras cienītājam.

Laipni gaidīts ikviens!

Biļešu cena: pieaugušajiem – 3,00 EUR, skolēniem, studentiem, pensionāriem – 1,50 EUR.
Pirms pasākuma apmeklētāji var iepazīties ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju un izstādi “Latvijas baleta leģenda Arvīds Ozoliņš Aleksandras Beļcovas gleznojumos un zīmējumos”.

Interesentus lūdzam pieteikties iepriekš, zvanot pa tālruni (+371) 67 288800 vai rakstot uz e-pastu sbm@lnmm.lv. Vietu skaits ierobežots.

22. martā Tāļa Sila baleta studijā “Grande” notika “Ballet Hispanico” meistarklase. Kā informēja festivāla sabiedrisko attiecību vadītāja Una Griškevica, meistarklasi apmeklēja ļoti daudz interesentu, kas šo pasākumu novērtēja kā augsti profesionālu, aizraujošu un ļoti noderīgu.

Rita Spalva

Ziemassvētkos saņēmu brīnišķīgu dāvanu no savas ģimenes – ceļojumu uz Vīni un baleta izrādes apmeklējumu Vīnes Valsts operā. Tā sagadījās, ka 12. marta izrāde, kuru skatījos, bija atceres vakars abiem baleta autoriem – Mariusam Petipā (200. dzimšanas diena 11. martā) un Rūdolfam Nurijevam (80. dzimšanas diena 17. martā). Balets “Raimonda” Nurijeva horeogrāfijā pirmo reizi Vīnes operā tika iestudēts 1985. gadā un atjaunots pagājušā sezonā tieši par godu autoru jubilejām.

Rūdolfs Nurijevs un Margo Fonteina baletā “Raimonda”

Ja gribas izbaudīt šī teātra īpašo atmosfēru, tad ir vērts atnākt kādu brīdi pirms izrādes, iekārtoties blakus operai nelielajā Karajana laukumiņā, iedzert kafiju un vērot gan nesteidzīgos promenādes ielas gājējus, gan potenciālos skatītājus, un arī sajūsmināties par to, kā izcilā 19. gadsimta arhitektūras pērle – operas nams – lēnām grimst tumsā un iegūst jaunu mirdzumu īpašajā vakara apgaismojumā.

Vīnes Valsts opera. Publicitātes foto

Nama interjers sākumā pārsteidz ar partera un balkonu ložu askētismu, mājīgumu, senatnes klātbūtni veclaicīgo krēslu un drapēriju dizainā. Bet nonāku uz greznajām teātra kāpnēm, un aizraujas elpa no vērienīgajiem sienu rotājumiem, zelta mirdzuma lustrās un ornamentos. Šķiet, ka skatītāji ir nedaudz pieklusuši arhitektūras iespaidā un baleta mākslas brīnuma gaidās. Mēs esam brīnišķīga piedzīvojuma priekšā – tūlīt sāksies divu baleta ģēniju radītā izrāde Vīnes filharmoniķu lieliskā orķestra pavadībā.

Jau laikus meklēju informāciju par baletu un izpētu repertuāru. Izrādās, ka šī skaitliski iespaidīgā trupa (ap 100 dejotāju) strādā vienlaicīgi divos teātros – jau pieminētajā Vīnes Valsts operā un Vīnes Tautas operā, vidēji sezonā sniedzot gandrīz 90 izrādes. Vīnes Valsts operas baleta repertuārs ir daudzveidīgs – katrā sezonā ir vidēji desmit baleta uzvedumu. Sezonas jauniestudējumos ir mums labi zināmais balets “Pērs Gints” (Edvarda Kluga horeogrāfijā), britu horeogrāfu Makmilana, Makgregora un Aštona baletu vakars, sezonas noslēgumā paredzēts Nurijevam veltīts galā koncerts ar vadošo pasaules dejotāju klātbūtni, tāpat repertuārā arī vairākas pilna apjoma izrādes kā ”Romeo un Džuljeta”ar Hektora Berlioza mūziku (horeogrāfs Dāvids Bombana) un akadēmiskie baleti, tostarp “Raimonda”.

Par dažiem eiro iegādājos lieliskā poligrāfijā izdoto un ar fotogrāfijām papildināto 90 lappušu biezo bukletu, veltītu baleta “Raimonda” iestudējumu vēsturei. Patīkami, ka tajā par galveno netiek uzskatīts sižeta atstāsts, bet ievietots saturiski bagāts analītiskais materiāls – nelielas komponista Aleksandra Glazunova, Mariusa Petipā un Rūdolfa Nurijeva biogrāfijas skices, veltījumi baleta stilistikai, interpretācijai un tradīcijām dažādu teātru iestudējumos, impresija par baleta “Raimonda” nozīmi Rūdolfa Nurijeva mākslinieka dzīvē u. c. Informācija ir pasniegta daudzveidīgā, interesantā un visiem pieejamā veidā. Lasot lekcijas baleta vēsturē, vienmēr domāju par to, kā mūsdienu studentiem vēstīt diezgan arhaiskos klasisko baletu sižetus. Šķiet, ka Vīnes operai ir veiksmīgs risinājums. Katra cēliena darbība te ir sadalīta pa atsevišķiem numuriem (piemēram, “Maršs”, “Pas de six un variācijas”) un zem katra numura nosaukuma dažos teikumos attiecīgais sižets (“Abderrahmans aicina viesus uz svētkiem, kas notiek par godu Raimondai īpaši uzceltā greznā teltī”). Tāda pieeja ļauj viegli sekot gan izrādes struktūrai, gan arī sižetam jebkura sagatavotības līmeņa skatītājam. Un vēl par informācijas pieejamību. Katram skatītājam ir iespēja ielūkoties nelielos monitoros, kas iebūvēti ložu sienās vai krēslos, lai saņemtu visplašāko informāciju par teātra repertuāru un konkrēto izrādi, dejotājiem, kā arī uzrakstīt savu vērtējumu vai vēlējumu.

Vīnes Valsts opera. Publicitātes foto

Diriģents Kevins Roudss (Kevin Rhodes) paceļ rokas, un izrāde ir sākusies. Uzreiz gribu pateikt galveno – iestudēt un arī nodejot trīs stundu garu pilna apjoma klasiskā baleta izrādi trīs cēlienos – tas nav nekāds joks. Pārsteidzoša ir trupas tehniskā un emocionālā gatavība sarežģītu uzdevumu veikšanai. Baletmeistars Rūdolfs Nurijevs neapšaubāmi bija apveltīts ar īpašu muzikālo dzirdi un horeogrāfisko domāšanu. Mūziku viņš tvēra ārkārtīgi niansēti un visu to centās iestrādāt horeogrāfiskajā tekstā. Žilbinoša horeogrāfija. Piesātinājums. Dinamika. Negaidītas nianses. Man likās, ka arī kordebaleta dejojumus horeogrāfs vēlējies veidot pēc variāciju principa, maksimāli piesātinot tos ar sīkajām par terre kustībām, kas reizēm padarīja gandrīz neiespējamu līdzināšanos kustību amplitūdā. Radās iespaids, ka horeogrāfs vēlējies radīt “totālo horeogrāfiju”, kur kustības atsaucas uz ikkatru mūzikas niansi, vienlaicīgi pakļaujoties stingri aprēķinātai konstrukcijai. Un Vīnes operas baleta trupas dejotāju augstā meistarība ir spējīga radīt iespaidu, ka viņi dejo nevis horeogrāfiju, bet mūziku. Vīnes simfoniķu muzicēšanas gaitā pārliecinājos, ka Aleksandra Glazunova mūzika ir krāšņa, neparasti viegla un dzirkstoša. Jāsaka, ka citkārt, skatoties šo iestudējumu dažādos teātros, šī baleta mūziku uztvēru kā smagnēju un stingriem akadēmiskiem kanoniem pakļautu. Galvenais, kas mani aizrauj šajā izrādē – tā ir augstvērtīgā un piesātinātā horeogrāfija, ar kādu klasiskajā baletā sastapos pirms dažiem gadiem baleta “Apburtā princese” jauniestudējumā Pēterburgas Mihaila teātrī Načo Duato horeogrāfijā.

Raimondas lomā Maskavas Baleta akadēmijas absolvente Ludmila Konovalova; bruņinieks Žans de Brijēns – Leonardo Basilio, Lisabonas konsevatorijas un Cīrihes Dejas akadēmijas absolvents; Abderrahmans – Mihails Sosnovičs, Moldovas Baleta akadēmijas absolvents. Īpaši gribētu uzteikt Mihaila Sosnoviča virtuozitāti. Neparasti plastisks, stabils lēcienos un griezienos, viņš pelnīti saņēma publikas aplausus un ovācijas pēc katra dejojuma. Mazāk pārliecināja galvenās partijas izpildītāja, jo izrādes sākumā bija jaušama tāda kā nestabilitāte. Iespējams, ka tas bija iekrājies nogurums, jo izrāde, kuru noskatījos, tika rādīta ceturto vakaru pēc kārtas. Taču Ludmilas Konovalovas aplomb un dejotājas vēriens pilnībā izpaudās 3. cēliena ungāru grand pas duetā ar Leonardo Basilio.

Balets “Raimonda” Vīnes Valsts operā. Publicitātes foto

Pēc izrādes vēlreiz pārdomāju gūtos iespaidus un sapratu, ka man atkal un atkal jādomā par Nurijevu-horeogrāfu. Esmu daudz lasījusi par viņa dejotāja karjeru, sadarbību ar Margo Fonteinu, ekstraordināro personību, taču retāk esmu sastapusies ar materiāliem, kuri liecinātu par viņu kā liela mēroga horeogrāfu, lai arī viņa iestudētie klasiskie baleti tiek dejoti lielākajos pasaules teātros. Varbūt tāpēc, ka klasisko baletu jauna interpretācija ir visai nepateicīga lieta, jo prasa stilistisku saskari ar oriģinālu.

Un nobeigumā vēl par Vīni. Kā zināms, tā ir kultūras metropole, kuras piedāvājums ir tik liels, ka vienmēr spēj sagādāt kādu negaidītu māksliniecisku pārsteigumu. Mana apmeklējuma laikā Vīnes ielās reklāmas aicina nevis kaut ko pirkt un aizņemties (kā tas jau ir pierasts mūsmājās), bet gan doties uz Leopolda muzeju, kur ir vairākas izstādes, veltītas agrīnā modernisma un jūgendstila māksliniekiem. Neslēpšu, arī mani uzrunāja iespēja satikties ar Gustava Klimta oriģināldarbiem. Taču te mani sagaidīja pārsteigums – tā bija man līdz šim mazāk zināma ekspresionista Egona Šīles (1890–1918) ekspozīcija. Mani uzrunāja viņa mākslas ķermeniskums un izteiksmība, kas rada absolūto māksliniecisko iespēju efektu. Šīles īsā un dramatisma pilnā dzīve, glezniecība un radītie tēli varētu būt lielisks iedvesmas avots baletam, kas vēstītu par 20. gadsimta dzīvi un bohēmu Vīnē.

Egons Šīle, “Pašportrets ar fizāli”. 1912. Koks, eļļa. 32,2 x 39,8 cm. Leopolda muzejs, Vīne

Piektdien, 13. aprīlī pulksten 19.00, Latvijas Nacionālajā operā pasaules pirmizrādi piedzīvos komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos motīviem veidotais oriģinālbalets “Antonija #Silmači”.

Reibinoši zied vasara, saule kāpj kalnā pretī Jāņu naktij, un reibst arī Silmaču saimnieces Antonijas mīlestības izslāpusī sirds. Balets “Antonija #Silmači” ir romantiski dramatisks stāsts par alkām pēc personīgās dzīves piepildījuma. Tas radīts, iedvesmojoties no daudzu latviešu iemīļota dramaturģijas darba un līdzās Jura Karlsona agrāko gadu baletiem “Ugunī”, “Sidraba šķidrauts” un “Karlsons lido…” spilgti papildina latviešu oriģinālbaletu klāstu.

“Vēlējos rakstīt dramatisku darbu ar spēcīgu emociju kolīzijām, nevis populāras lugas dejojamu variantu. Daudzkārtīgi pārdomājot Skroderdienu sižetiskos pavērsienus, atklāju lugā ieslēptu dramatisku, pat traģisku stīgu – lugas centrā esošās Antonijas alkas pēc īstas un patiesas mīlestības,” par savu jaundarbu saka komponists Juris Karlsons.

Iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents ir Mārtiņš Ozoliņš, diriģents – Jānis Liepiņš, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, video mākslinieks – Artis Dzērve, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.

Titullomu jaunajā iestudējumā, kas ir Latvijas valsts simtgades programmas notikums, interpretēs Elza Leimane vai Viktorija Jansone, Aleksis – Arturs Sokolovs vai Viktors Seiko, Dūdars – Antons Freimans vai Raimonds Martinovs, Elīna –Alise Prudāne vai Elīna Agajeva, Kārlēns – Germans Ševčenko vai Gonzalo Preciado Azanza, Ieviņa – Jūlija Brauere vai Paulīna Druka, Rūdis – Kārlis Cīrulis vai Kristaps Jaunžeikars, Ābrams – Andris Pudāns vai Ringolds Žigis, Joske – Avetiks Karapetjans vai Aleksandrs Osadčijs, Zāra – Ieva Rācene vai Jolanta Lubēja, Pindacīša – Laine Paiķe vai Viktorija Jansone, Bebene – Annija Kopštāle vai Ieva Rācene, Tomuļmāte – Vanda Visnape-Trocjuka vai Anna Russke.

“Lugas “Skroderdienas Silmačos” sižets ar tās sulīgajiem, kontrastējošajiem tēliem un raksturiem ļoti labi padodas baleta horeogrāfijai, un man ir liels prieks, ka šai idejai atsaucās komponists Juris Karlsons, jo viņa mūzika arī ir tēlaina, bagāta un brīnišķīgi piemērota baletam. Ir ārkārtīgi interesanti iestudēt baletu no baltas lapas: izvēlēties katram dejotājam atbilstošāko lomu un katram tēlam savu dejas valodu. “Antonija #Silmači” būs atbilstoši visiem baleta kanoniem veidots uzvedums, kura horeogrāfiskajā valodā ievīta arī kāda laikmetīgāka stīga,” par baleta jauniestudējumu stāsta horeogrāfs Aivars Leimanis.

Iestudējuma tiešraidi varēs skatīties arī LMT viedtelevīzijā, kā arī internetā un lietotnē LMT Straume.

“Sarunas pirms pirmizrādes” par baletu “Antonija #Silmači” notiks 9. aprīlī pulksten 18.30 LNO Jaunajā zālē.

Biļetes uz baletu “Antonija #Silmači” var iegādāties LNO un “Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī internetā

Olga Dolina

No 9. līdz 28. martam uz lielām un mazām skatuvēm Rīgā un citās Latvijas pilsētās norisinājās 23. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls (BBF). Ar apskaužamu pastāvību daudzveidīgā izrāžu skate arī šogad no visa spēka turējās līdzi sen izsludinātajam sauklim – “No klasikas līdz avangardam”. Vienīgi vārds “avangards” BBF programmu kontekstā diez vai vēl lietojams saskaņā ar jēdziena būtību. Festivālam no gada uz gadu tiek atlasītas kvalitatīvas, skatāmas, plašajā pasaulē sen aprobētas un vairāk vai mazāk skaidras deju vērtības. Bez avangardiskām progresivitātēm, izaicinošiem eksperimentiem vai diskusijām: viss pielāgots skatītājam un viņa vakara labsajūtai. Klasika akadēmiskajā baletā, klasika laikmetīgā baleta fragmentos, un tā pati klasika tālu zemju nacionālajās dejās.

Galā koncertiem pēc savas būtības ir īpatnēja funkcija. Bieži vien tie šķietami aloģiski ieskandina festivāla sākumu, vienā vakarā parādot visu to labāko uzreiz. Taču mērķis ir arī iekārdināt skatītāju, kuram var iepatikties kāds jauns mākslinieks, un tālākā festivāla gaitā viņš izvēlēsies apmeklēt attiecīgās trupas pilnu priekšnesumu – ar nosacījumu, ja programmā tāds ir paredzēts. 23. BBF Galā programma saglabāja festivāla intrigu – tajā nepiedalījās nedz kolorītie “Ballet Hispanico” no ASV, nedz franču “De Facto et Formation”, taču tā iekārdināja ar ko nebijušu: tradicionālo Ķīnas deju. Par nožēlu, pilnmetrāžas formātā šos meistarus ieraudzīt nebija lemts.

Galā var salīdzināt ar augstākās raudzes konfekšu asorti kasti. Katra no tām būs garda, jo kastē ir savāktas labākās garšas, tāpat kā vienā vakarā – slavenākie baleta hiti, un ikviens kārumnieks atradīs savu iecienīto. Tas, kas padara katru galā īpašu – un BBF 12. marta vakara divdaļīgā programma nav izņēmums –, ir līdzsvars starp veco labo un jauno, līdz šim nezināmo, nepacietīgi gaidīto un patīkami pārsteidzošo. Programma bija sabalansēta veiksmīgi, ar iespaidīgu dejotāju ģeogrāfiju (ASV, Austrija, Krievija, Latvija, Ķīna, Somija, Turcija, Vācija) un cienījamiem sniegumiem – vieniem tie bija atturīgāki, citiem pašaizliedzīgi spraigi.

Lai baleta mākslas zelta laikmeta neaizskaramās virsotnes – L. Minkusa “Dons Kihots”, N. Rimska-Korsakova “Šeherezāde”, D. Obēra pas de deux – par tādām arī paliek. Klasikas smagsvaru izpildījumu kategorijā atsevišķi vērts izcelt patieso, enerģētiski un tehniski augsti uzlādēto priekšnesumu, ko sniedza mūsu mājiniece Evelīna Godunova, prestižā Maskavas Starptautiskā baleta konkursa zelta medaļas laureāte (2017) un jaunās Vācijas Valsts operas soliste. Duetā ar Vīnes Valsts operas uzlecošo zvaigzni, Mihaila Barišņikova skatuviskā tēla tradīciju turpinātāju Denisu Čerevičko Galā koncerta finālā abi aizrautīgi un precīzi izpildīja Bazila un Kitrijas kāzu duetu. Savukārt pirmajā daļā Varnas baleta konkursa laureāts Čerevičko patiesi organiski iemiesojās franču vieglprātīgā nebēdņa lomā “Buržuā” numurā Žaka Brela nemirstīgā šansona hita pavadībā. Horeogrāfa Bena van Kavenberga (Ben Van Kavenberg) laikmetīgi “popsīgais” solo jau vairākus gadu desmitus paliek ikkatra galā vakara “obligātais” numurs un izaicinājums ikviena solista tehniskajai meistarībai un harismai. Čerevičko ir komiski apburošs, ātrs, spēcīgs un akrobātisks – dejotājs, kas sarežģītu kustību lielu amplitūdu spēj paslēpt aiz nepiespiestas attieksmes.

Deniss Čerevičko

Spilgtākos neoklasikas un laikmetīgā baleta gabalus, kuru uztvere prasa aktīvāku skatītāja iztēles iesaisti, ir vērts izcelt atsevišķi. Maskavas Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālā teātra trupu var pamatoti uzskatīt par laikmetīgā baleta tradīciju aktīvākajiem īstenotājiem mūsdienu Krievijas baleta telpā. Stalti un kustībās filigrāni, solisti Oksana Kardaša un Ivans Mikhalevs izpildīja traģisko fināla duetu no Keneta Makmilana (Kenneth Macmillan) 1974. gada neoklasiskā paraugbaleta “Manona”. Mantkārīgās Manonas Lesko un kavaliera De Grijē mīlestības, izmisuma un nāves piesātinātais dramatiskais fināls iemieso sevī vienu no kompleksākajām un jutekliskākajām brita horeogrāfijām. Makmilans savulaik pārcēla baleta darbības izskaņu uz Ņūorleānu, taču, ja atceramies Dž. Pučīni operas “Manona Lesko” smeldzīgo finālu tuksnesī, horeogrāfa dejas zīmējums iegūst vēl skaudrāku emocionālo skanējumu. Atkārtoti partneres virpuļveida palēcieni uz partnera pacēlieniem līdzinās smilšu vētras virpulim. Tāpat arī Manona stihiski, ar pēdējiem spēkiem izdzīvo dzīves beidzamos mirkļus. Uzticamā partnera rokās Kardašas varone ir līdzīga trauslai, drebošai lupatu lellei. Latvijas skatītāji nedrīkst palaist garām iespēju noskatīties Makmilana baleta pilno versiju tiešraidē no Londonas Karaliskās operas 10. maijā “Cinamon Alfa” kinoteātrī.

Oksana Kardaša un Dmitrijs Soboļevskis

Tikpat atmosfēriski pilnasinīgu iespaidu atstāja Ankaras Valsts operas un baleta teātra atlētiskais un staltais premjers Buraks Kajihans (Burak Kayihan), kurš atveidoja galveno varoni baleta “Hamlets” fragmentā Nugzara un Mēdejas Magalašvili horeogrāfijā. Ar daudzveidīgiem apļveida pārskrējieniem, augstiem palēcieniem un dinamiskām diagonālēm Hamlets cīnījās ar neredzamiem dēmoniem, bet patiesībā – ar sevi pašu. Varoņa iekšējās spriedzes atmosfēra tika papildus uzburta ar minimāliem skatuviskajiem izteiksmes līdzekļiem. Dūmakaini pelēkas klints velves dibenplānā, viļņu šalkoņa mūzikas fonā un aukstas prožektora gaismas aplis: pārpasaulīgu šaubu spēki vada un medī varoni vienlaikus.

Buraks Kahijans

ASV Galā vakarā pārstāvēja Nikita Borisa. Jaunā brīnummeitene pierādīja, ka lieliski pārvalda klasisko repertuāru, kopā ar partneri Džastinu Valentainu (Justin Valentine) nodejojot pas de deux no Nikolaja Berezova horeogrāfijas baletam “Esmeralda”. Tomēr laikmetīgais numurs astoņpadsmitgadīgās dejotājas plastikai piestāvēja pat vairāk. “Unleashed” jeb “Savā vaļā” solo iestudējusi starptautiski atzītā horeogrāfe un pasniedzēja Nina Buasona (Nina Buisson). Iekļaujot buto, tai či un jogas elementus, šī māksliniece strādā īpašā dejas tehnikā, kas balstīta uz atbrīvošanos un blīvu tēlainību. Godalgotā britu postminimālista, vairāku filmu skaņu ceļiņu komponista Maksa Rihtera (Max Richter) smeldzīgā, sirdi aizgrābjošā mūzika bija līdzsvarota ar meditatīvām, šamaniskām “lietus flautas” skaņām un vokāliem iestarpinājumiem. To ilustrēja dejotājas brāzmainās rotācijas, palēnināto un raupjo kustību kontrasts, vairākas aktīvas pārejas no vertikālām uz tikpat dinamiskām horizontālām plaknēm, kā arī īpaši efektīgi aizmugurējie izliekumi, celšanās no pustiltiņa stāvus un negaidīti kritieni.

Nikita Borisa

Divu iemeslu dēļ jāpiemin Džona Noimaijera (John Neumeier) Vācijas Nacionālā jaunatnes baleta “Bundesjugendballett” (Hamburga) sniegums vakara atklāšanā. Pirmkārt, tā ir dzīvā klasiķa, precīzāk, neoklasikas lielmēroga naratīva baletu meistara Džona Noimaijera persona. Ar izrādīto fragmentu viņam tieša sakara nav, vien pastarpināts – Noimaijera vārda aizbildnībā starptautiskā astoņu jauniešu trupa gūst pieredzi jauno horeogrāfu iestudējumos, lai izcīnītu ceļu uz lielo Hamburgas Valsts baleta skatuvi. “Bundesjugendsballet” kompānijai ir pašiem savs repertuārs ar īpašu kultūrsociālu dejas izglītības ievirzi un ar pavisam nelielu Noimaijera iestudējumu īpatsvaru. Par to jāatceras gadījumā, ja skaļš uzvārds pieteikumos un, iespējams, ne tik grandiozā skatuves darbība ies pretrunā ar personiskajām gaidām.

Otrs iemesls: Pētera Vaska klavieru un stīgu kvarteta dzīvais izpildījums. Vaska mūzikas saderība ar laikmetīgo horeogrāfiju veido īpašu, spēcīgu, pat kosmisku ķīmiju. Tā nekad neizsīks, un ikviena horeogrāfa rokās atradīs savu unikālo veidolu, tāpat kā ikviena skatītāja emocijās atradīs savu specifisku atbalsi. Vaska mūzika ir kustība, virzītājspēks, kas saplūst vienotā veselumā ar dejotāja ķermeni un skatītāja jutekļiem. Jaunā horeogrāfa Sašas Rivas (Sasha Riva) baleta “Muted” fragmenta stāstu katrs piepildīs ar savu jēgu un asociācijām, savukārt viņš pats to raksturo kā kādas meitenes ceļojumu caur dažādām emocionālām stadijām, izvirzot jautājumus par komunikācijas trūkumu mūsdienās un cilvēku attieksmi ar nāvi.

Visbeidzot desertā – elpu aizraujošs dzelžainas disciplīnas un maskulīni agresīvas grācijas paraugdemonstrējums no Pekinas Dejas akadēmijas kvarteta: izrādes “Imperators Ciņs apskata karaspēku” fragments. Klasiskā Ķīnas deja ar akrobātikas mākslas un cīņas elementiem, gluži maģiskiem iespaidīga augstuma palēcieniem un necilvēciski ilgu sastingšanu gaisā. Bet bija arī kas vairāk par perfektu tehniku – zvērīga dejas un gara enerģijas apmaiņa ar zāli un vienlaikus tās akumulācija. Notiekošais uz skatuves momentāni un neatgriezeniski izrāva no ziemas miega publiku, kura līdz tam acīmredzot jutās vien atturīgi iedvesmota. Var ilgi un dikti spiest par baleta zvaigžņu grand jete augstumu, arabesque grāciju vai laikmetīgās horeogrāfijas dziļdomīgajām kustību mežģīnēm, bet, lūk, ko gaida un neviltoti novērtē gan prasīgs, gan mazāk pieredzējis baleta skatītājs! To vienu konfekti asorti kastē, kurai ir košāks ietinamais papīrītis un saldāks pildījums. Varbūt gluži vienkārši – jaunu un negaidītu pārsteiguma garšu. To neredzēto tālās zemes eksotiku. Pat ja tā ir ierāmēta dzimtās LNO zāles zeltītā proscēnija arkā, pat ja tā ilgst nieka desmit minūtes.

No 18. līdz 23. aprīlim norisināsies XIV Bērnu un jauniešu starptautiskais horeogrāfijas konkurss “Rīgas Pavasaris 2018” un Horeogrāfu sacensības. Konkurss dāvā iespēju jaunajiem dejotājiem un horeogrāfiem vienam otru iepazīt un novērtēt, saņemt konsultācijas kopēju projektu veidošanā, kā arī dalīties iepriekšējā pieredzē.

Dalībniekus vērtēs profesionāla žūrija no Latvijas, ārvalstu horeogrāfi un mūsdienu mākslas speciālisti. Konkursa mērķi ir popularizēt dejas nozīmi harmoniskas personības izaugsmes procesā, veicināt jaunas un radošas dejas horeogrāfijas attīstību, atbalstīt deju asociāciju un pedagogu starptautisku sadarbību, kā arī informācijas apmaiņu.

Konkursa programma

18.–23.04.18. – paraugdemonstrējumi un semināri

20.04.18. – Rīgas Latviešu biedrība, plkst. 11:00. klasisko un plkst. 18:00 folkloras deju sacensības

21.04.18. – Rīgas Latviešu biedrība, plkst. 11:00 mūsdienu bērnu deju, modernās, džeza deju sacensības un plkst. 18:00 horeogrāfu sacensības

22.04.18.– plkst. 15:00 apbalvošanas ceremonija un plkst. 17:30 galā koncerts (Rīgas Latviešu biedrība, Rīga, Merķeļa iela 13)

Visi dalībnieki piedāvā plašu programmu ārpus konkursa ietvariem, tiks sniegti paraugdemonstrējumi un priekšnesumi. Šā projekta robežas ir būtiski paplašinājušās, un daudzējādā ziņā šis notikums vairāk līdzinās jauno horeogrāfu darbu skatei, nevis konkursam, kurā skaidri iespējams noteikt uzvarētāju. Tomēr žūrijas uzdevums, ņemot vērā tās profesionālo pieredzi, būs noteikt visdaudzsološākos jaunos horeogrāfus, kuri nākotnē spēs ietekmēt modernās dejas attīstību.

Rīkotāji: bērnu un jauniešu starptautiskā biedrība un mācību centrs „Eventus”, Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija

Sacensību mākslinieciskās vadītājas: asoc. prof. Zita Errs (no 2008) – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas vadītāja; konkursa direktore Tatjana Stepanova, mākslas vēsturniece, BJSB „EVENTUS” direktore.

Plašāka informācija šeit.

Pirmdien, 23. aprīlī no plkst. 17.00 Latvijas Dejas informācijas centrs aicina uz otro pasākumu ciklā “Deja domā”, kas norisināsies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (Kalnciema ielā 12). Šoreiz dejas interesentiem tiks piedāvāta dejotājas Valērijas Kuzmičas baleta meistarklase un dejas pētnieces Anastasijas Prošutinskas lekcija.

Cikls “Deja domā” iecerēts kā dažādu ārvalstu un Latvijas dejas profesionāļu lekcijas, demonstrācijas, semināri, ieskati radošajā procesā un citu formu publiskas uzstāšanās, kuras vieno mērķis – iepazīstināt ar fiziskām, intelektuālām, vizuālām un emocionālām atziņām par dejas mākslu un to noderīgumu citās nozarēs un ikdienā.

Valērija Kuzmiča no Latvijas ir dejotāja vienā no pasaules vadošajām laikmetīgās dejas kompānijām – “GöteborgsOperans Danskompani” (Zviedrija). Valērija ir arī pasniedzēja Zviedrijas Nacionālajā baletskolā, kā arī pasniedz baletu profesionāliem dejotājiem dejas kompānijās un studijās. Viņas izstrādātās meistarklases baleta un laikmetīgās dejas dejotājiem piedāvā uzlabot baleta tehniku caur atšķirīgu skatījumu, pievienojot noteiktajai kustību secībai iztēli un padarot rutīnu interesantāku. Valērija klasē iekļauj daudz organisku kustību un aicina katram grupā atrast savu individualitāti.

Valērijas Kuzmičas meistarklasē piedalīties tiek aicināti profesionāli baleta, modernās dejas, džeza un laikmetīgās dejas dejotāji, laikmetīgās dejas studenti ar iepriekšēju pieredzi baletā un baletskolas vecāko kursu audzēkņi, bet nodarbību vērot un pēc tās uzdot jautājumus pasniedzējai būs iespēja jebkuram interesentam.

Treileris “GöteborgsOperans Danskompani” 2017./2018. g. sezonai:

Pasākuma otrajā daļā mākslas pētniece Anastasija Prošutinska no Krievijas stāstīs par to, cik dažādi iespējams skatīties uz vienu un to pašu tēmu – laikmetīgo deju. Skatījums var būt atkarīgs gan no pašas dejas īpatnībām, gan no vērotāju tendencēm noteiktā veidā uztvert un izdarīt secinājumus, gan no uzdevumiem, ko skatītāji izvirzījuši sev. 20. gadsimta gaitā izveidojās vairākas pieejas – formālā, semiotiskā un psihoanalītiskā, kas šodien turpina attīstīties un mainīties. Lekcija sniegs iespēju notvert šo pieeju garšu un pielaikot tās sev un dejai. Lekcija notiks angļu valodā, pēc tās notiks sarunas.

Anastasija Prošutinska (Anastasia Proshutinskaya) ir laikmetīgās dejas projektu kuratore Maskavas kultūras centrā “ZIL”. Ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē Maskavas Valsts universitātē un maģistra grādu skatuves mākslas teorijā (Performance Studies) Ilinoisas universitātē ASV. Viņas pētniecisko interešu centrā ir jaunie dejas mākslinieki un deja mūsdienu mākslas kontekstā.

Pasākums ir par brīvu, bet, tā kā vietu skaits ir ierobežots, lūdzam interesentus iepriekš pieteikties uz e-pastu info@dance.lv, norādot, vai Valērijas Kuzmičas meistarklasē ir vēlme piedalīties kā dejotājam vai skatītajam.

Pasākumu atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija un Rīgas Horeogrāfijas vidusskola.

Fotoattēlā: Valērija Kuzmiča (foto Tilo Stengel); Anastasija Prošutinska

19. augustā sirsnīgā ceremonijā tika pasniegtas Latvijas Nacionālās operas fonda Gada balvas operai. Balvas tika pasniegtas sešās kategorijās: labākā operas soliste – Ilona Bagele, labākā baleta soliste – Jūlija Brauere, balva par izcilu māksliniecisko sniegumu – galvenais operas solistu koncertmeistars Mārtiņš Zilberts, mūža balva par ieguldīto darbu tehniski administratīvajā darbā – Oskars Plūme, balva “Mākslai veltīts mūžs” – Juris Salmanis, balva par īpašiem mākslinieciskajiem nopelniem – Latvijas Nacionālās operas koris.

Labākā baleta soliste – Jūlija Brauere. 

Piedāvājam iepazīt balvas laureāti jaunā ampluā režisora Jura Pakalniņa veidotajā īsfilmā. 

Jūlija Brauere ir Latvijas Nacionālā baleta māksliniece kopš 2013. gada. Viņa absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, 2011. gadā 8. Seulas Starptautiskajā dejas konkursā ieguvusi „Ballet Chairman” balvu un stipendiju mācībām prestižajā Vašingtonas baleta skolā, kur pavadīja 2011./2012. gada sezonu. 2012./2013. gada sezonā Jūlija Brauere mācījās Bostonas baletā skolā.

2017./2018. gada sezonā mākslinieces lomu klāstu papildināja graciozā Cerlīna baletā “Dons Žuans” un draiskā Ieviņa Jura Karlsona un Aivara Leimaņa baletā “Antonija Silmači”.

Jūlija Brauere izcili sevi apliecinājusi  tādās lomās kā Nikija Ludviga Minkusa baletā “Bajadēra”, Marija Pētera Čaikovska “ Riekstkodī” , Annele “Pie zilās Donavas” , Džuljeta baletā “Romeo un Džuljeta”. Skatītāju atzinību jaunā balerīna noteikti iemantojusi ne tikai titullomās, bet arī izpildot klasiskā baleta solo – “ēnu solo” baleta “Bajadēra” 3. cēlienā; klasisko bolero baleta “Dons Kihots” 3. cēlienā un citus.

Jūlija Brauere guvusi godalgotas vietas baleta konkursos Dienvidkorejā, Ukrainā, ASV un Latvijā. Šī gada pavasarī Jūlija Brauere godam pārstāvēja Latviju starptautiskā horeogrāfu konkursā Permā, Krievijā, dejodama Milanas Komarovas īpaši viņai radītus oriģināldarbus.

6. septembrī Latvijas Nacionālā opera un balets aicina uz 100. sezonas atklāšanas koncertu. Koncerta muzikālais vadītājs un diriģents ir Mārtiņš Ozoliņš, baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis, režisore – Elita Bukovska, scenogrāfs – Andris Freibergs. Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra pults stāsies arī Jānis Liepiņš, Andris Veismanis, Normunds Vaicis, Farhads Stade un Aigars Meri. Koncertu vadīs Elza Leimane un Juris Jope.

Koncerta pirmā daļa būs veltīta baleta mākslai. Tajā skatītājus priecēs fragmenti no Pētera Čaikovska baleta “Gulbju ezers” Alises Prudānes, Avetika Karapetjana, Zigmara Kirilko interpretācijā. Pas de deux no Čezāres Punji baleta “Diāna un Akteons” dejos Annija Kopštāle un Kārlis Cīrulis. Antona Freimana darbu “Over the Hills” interpretēs Anna Russke un pats horeogrāfs. Elzas Leimanes horeogrāfiju “Double Trouble” dejos Alise Tomkoviča. Koncerta pirmo daļu noslēgs fragmenti no Jura Karlsona baleta “Antonija #Silmači” ar Aivara Leimaņa horeogrāfiju. Dejos solisti Jūlija Brauere, Kārlis Cīrulis, Germans Ševčenko, Ieva Rācene, Avetiks Karapetjans, Andris Pudāns, Alise Prudāne un Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki.

Koncerta otrajā daļā skanēs mūzika no Riharda Vāgnera operas “Klīstošais holandietis”, Rudžjēro Leonkavallo operas “Pajaci”, Italo Montemeci operas “Burvestība” un Džakomo Pučīni operas “Bohēma”. To interpretēs solisti Dana Bramane, Laura Teivāne, Sonora Vaice, Evija Martinsone, Marlēna Keine, Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs, Kalvis Kalniņš un Edgars Ošleja, Rinalds Kandalincevs un Latvijas Nacionālās operas koris.  Vijoles solo no Žila Masnē operas “Taīda” meditācijas spēlēs mūsu orķestra pirmā koncertmeistare Svetlana Okuņa.

Latvijas Nacionālā opera un balets savas simtās jubilejas sezonā iestudēs četras operas un trīs baletus, pievēršoties gan labi zināmām vērtībām, gan iepazīstinot ar pilnīgi jauniem mākslas darbiem. Spožas pasaules zvaigznes pulcēs Latvijas Nacionālās operas trupas svinību koncerts “Mūsu Operai 100”. Turpinot iepriekšējos gados veiksmīgi aizsākto tradīciju, šosezon divi jauniestudējumi tiešraidē tiks demonstrēti prestižās starptautiskās digitālajās vietnēs “Opera Vision” un ARTE.

2018./2019. gada sezona sāksies 6. septembrī ar 100. sezonas atklāšanas koncertu, kura programma veidota divās daļās – pirmā veltīta baletam, bet otrā – operai. Latvijas Nacionālās operas un baleta solisti, LNO koris un orķestris piedāvās ieskatu gaidāmajā sezonā un ļaus atskatīties uz spožākajām mākslas virsotnēm no iepriekšējo sezonu uzvedumiem.

28. septembrī Latvijas Nacionālā opera un balets iezīmēs savas pastāvēšanas otrās simtgades sākumu ar Riharda Vāgnera operas “Klīstošais holandietis” pirmizrādi diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un režisora Viestura Kairiša interpretācijā. Ikreiz parādoties Latvijas operas vēsturē, Riharda Vāgnera “Klīstošais holandietis” iezīmē būtiskus robežpunktus starp leģendām un realitāti, pagātni un nākotni, vienlaikus norādot jaunus kustības virzienus. Bēgšana no Rīgas perioda apgrūtinājumiem, dodoties riskantā jūras ceļojumā, jaunajam komponistam Rihardam Vāgneram radīja muzikālo vīziju par jaundarbu, kas iezīmēja viņa oriģinālā stila sākotni. Latvijas mūzikas vēsturē “Klīstošais holandietis” atklāja jaunu un būtisku lappusi – ar tā iestudējumu Teodora Reitera vadībā 1918. gadā savu darbību uzsāka jaundibinātā Latvju operas trupa, ar kuru nepastarpināti saistīta mūsdienu Latvijas Nacionālā opera un balets. Operas “Klīstošais holandietis” pirmizrādē galvenajās lomās būs izcilie solisti Egils Siliņš, Vida Miknevičute, Ains Angers un Korbijs Velčs. Pirmizrādes tiešraide skatītājiem visā pasaulē tiks demonstrēta digitālajā vietnē www.operavision.eu. Iestudējuma radošajā komandā strādā scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, kustību māksliniece Elīna Lutce un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

22. septembrī Jaunajā zālē pēc ilga pārtraukuma atkal būs skatāms iestudējums “Cantando y amando”, kas ieguva “Lielo mūzikas balvu 2012” kategorijā “Gada uzvedums”. Astora Pjacollas fascinējošā mūzika un šī rudens jubilāres Ilonas Bageles balss, pavadošo mūziķu azarts un virtuozitāte, kā arī Katrīnas Neiburgas videoprojekcijās tvertā sajūta uzbur īsto Argentīnas tango, ko nedejo, bet izdzīvo.

30. septembrī Beletāžas zālē pirmo reizi notiks koncerts “Mazulis ausās. Mūziku klausās”, kurā pašus mazākajos apmeklētājus līdz 4 gadu vecumam ar klasisko mūziku iepazīstinās Latvijas Nacionālās operas orķestra mūziķi.

No 3. līdz 7. oktobrim Rīgā un Viļņā norisināsies Latvijas Nacionālās operas un baleta un Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra apmaiņas viesizrādes, kas noslēgs unikālo, vērienīgo visu triju Baltijas valstu simtgadei veltīto apmaiņas viesizrāžu programmu. Viesizrādes notiek Latvijas un Lietuvas valstu simtgades svinību ietvaros. Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris 3. oktobrī uz Rīgu atvedīs ievērojamā vācu režisora Gintera Krēmera iestudēto Džuzepes Verdi operu “Dons Karloss”. 4. oktobrī notiks komponista Ģiedrjus Kupreviča un horeogrāfa Roberta Bondaras baleta “Čurļonis” izrāde, kurā autori mēģinājuši pietuvoties ievērojamā lietuviešu komponista, mākslinieka Mikaloja Konstantīna Čurļoņa cilvēciskajai būtībai. Savukārt itāļu horeogrāfa Mauro Bigonceti iestudētais balets “Piafa”, kas būs skatāms 5. oktobrī, pieskaras leģendārās franču dīvas Edītes Piafas personībai. Latvijas Nacionālā opera un balets no 5. līdz 7. oktobrim Viļņā izrādīs Šarla Guno operu “Fausts”, baletu “Pērs Gints” ar Edvarda Grīga mūziku un Jura Karlsona baletu “Karlsons lido…”.

6. oktobrī Lielajā zālē notiks jaunā, apdāvinātā vijolnieka Daniila Bulajeva solokoncerts. Viņa pirmais koncerts ar kamerorķestri notika Latvijā, kad zēns bija tikai piecus gadus vecs. Pirmā uzstāšanās ar simfonisko orķestri – septiņu gadu vecumā, bet pirmais solo koncerts izskanēja gadu vēlāk. Vairāku starptautisku konkursu laureāts un mūzikas festivālu dalībnieks, koncertu Dzimuši Rīgā (2014) un Dzimuši Latvijā (2018) mākslinieks, pārsteidzošs saspēles meistars ar orķestriem Itālijā, Ķīnā, Armēnijā, Argentīnā, Beļģijā, Šveicē, Krievijā, Latvijā un Lietuvā, šobrīd – Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēknis – sniegs savu pirmo solo koncertu Latvijas Nacionālajā operā.

26. oktobrī notiks Jana Kučeras baleta “Trīs musketieri” pirmizrāde. Uz Francijas karaļa Luija XIII galmu, kur dzirkstī intrigas, kvēlo mīla un naids, aicina doties neoklasiskā baleta “Trīs musketieri” autori – čehu komponists Jans Kučera un kanādiešu horeogrāfs Pols Čalmers. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs būs Andris Veismanis. Pēc Morāvijas-Silēzijas Nacionālā teātra pasūtījuma tapušais iestudējums, kura pasaules pirmizrāde notika Ostravā, tagad arī Latvijas Nacionālā baleta interpretācijā ļaus baudīt Aleksandra Dimā literāro meistardarbu.

16. un 17. novembrī Latvijas Nacionālās operas trupas krāšņajā svinību koncertā “Mūsu Operai 100” skanēs LNO izcilo solistu un starptautiski atzītu, mūsu klausītāju iemīļotu operas zvaigžņu balsis.  Šajos koncertos uz skatuves kāps izcilu operzvaigžņu plejāde – Marina Rebeka, Inga Kalna, Ludmila Monastirska, Dināra Alijeva, Liene Kinča, Zanda Švēde, Oļesja Petrova, Egils Siliņš, Ains Angers, Murats Karahans, Rame Lahajs, Iraklijs Kahidze, Franko Vasallo, Vladislavs Suļimskis un citi. Koncerts notiks Latvijas valsts simtgadei veltītā cikla “Dzimuši Latvijā” ietvaros.

7. decembrī gaidāms Džakomo Pučīni operas “Bezdelīga” koncertuzvedums ar izcilo solisti Dināru Alijevu galvenajā lomā un Jāni Liepiņu pie diriģenta pults. Džakomo Pučīni opera “Bezdelīga” ar Džuzepes Adami libretu ir saldi rūgts stāsts par parīziešu kurtizānes Magdas, metaforiskas bezdelīgas, mirklīgu ielaišanos patiesas mīlestības un romantikas pasaulē, lai vēlāk tomēr atgrieztos vecajā “ligzdiņā” pie turīga baņķiera kā mīļākā.

No 27. līdz 30. decembrim skatītājus priecēs tradicionālie Vecgada koncerti.

17. janvārī Latvijas Nacionālās operas repertuārā atgriezīsies Džakomo Pučīni operas “Bohēma” iestudējums ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults.  Iecerēts, ka režisora Pētera Krilova veidotajā iestudējumā vairākās lomās uzmirdzēs solisti, kas iepriekš šo operu nav dziedājuši.

21. februārī notiks pirmizrāde Italo Montemeci operai “Burvestība” un Rudžero Leonkavallo operai “Pajaci”. Jauniestudējuma radošā komanda – muzikālais vadītājs Jānis Liepiņš, režisors Aiks Karapetjans, scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, videomākslinieks Artis Dzērve – ceļ gaismā opermūzikas cienītāju aprindās maz zināmo Italo Montemeci un dramaturga Sema Benelli viencēliena operu “Burvestība”, kas skatuves pirmizrādi Eiropā, visticamāk, piedzīvojusi tikai vienreiz – pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem Veronas arēnā, Itālijā. “Burvestība”, viens no pēdējiem itāļu melodiskās operas darbiem, jaunajā iestudējumā vienotā koncepcijā saspēlējas ar citu izcilu verisma operas paraugu – Rudžero Leonkavallo “Pajaci”. Pirmizrāde tiešraidē visā pasaulē tiks demonstrēta Eiropas izcilākā kultūras televīzijas kanāla ARTE jaunajā digitālajā projektā “ARTE Opera Season”.

12. aprīlī pirmizrāde viencēliena baletiem “Hamlets” un “(Ne)stāsti man pasakas”.Šekspīra traģēdijas “Hamlets” zemtekstu dziļuma iedvesmots, Antons Freimans savā pirmajā pilnmetrāžas baletā risina attiecības ar nāvi, izaicina uz dialogu paaudzes, pagātni un nākotni. Savukārt iestudējuma muzikālā partitūra veidota kā saruna starp vecmeistaru Sergeju Rahmaņinovu un mūsdienu komponisti Lindu Leimani. Jauniestudējuma vizuālo tēlu veidos MAREUNROL’S. Jau skolas gados iemīlējusi Imanta Ziedoņa “Krāsaino pasaku” glezniecisko paradoksu un aizkustinošo absurdu, Elza Leimane ir iedvesmota ar šī meistardarba starpniecību uzlūkot baleta vēstures krāsainību savā iestudējumā “(Ne)stāsti man pasakas”. Tā mūzikas autori un izpildītāji būs Jānis Šipkēvics (Shipsea), Matīss Čudars un Kaspars Kurdeko. Kostīmu māksliniece – Madara Botmane, scenogrāfs – Andris Freibergs, gaismu mākslinieks – Ainārs Pastars, videomākslinieks – 8.

24. maijā pirmizrāde Fransisa Pulenka operai “Karmelīšu dialogi”, kas Latvijā līdz šim nav iestudēta. Opera vēsta par sešpadsmit karmelīšu mūķenēm, kuru šīs zemes gaitas vardarbīgi aprāvās uz ešafota Franču revolūcijas laikā 1794. gadā. Kompjeņas mocekļu stāsts guva plašu rezonansi 20. gadsimta sākumā, pateicoties vācu rakstnieces Ģertrūdes fon Leforas romānam Pēdējā uz ešafota (Die Letzte am Schafott). Viņas iztēlē dzima un vēlāk kļuva arī par Pulenka operas galveno varoni novice Blānša – trausla, nobijusies pusaugu meitene, kurai lemts cieši ielūkoties biedējošās, bezcerīgās pasaules acīs un meklēt izeju no pašas baiļu radītajām lamatām. Iestudējumu veidos radošā komanda no Francijas – režisors Vensāns Busārs, scenogrāfs Vensāns Lemērs, kostīmu māksliniece Klāra Pelufo-Valentīni, gaismu mākslinieks Nikolā Žilī.

Sezonu no 5. līdz 16. jūnijam noslēgs Rīgas operas festivāls, kurā varēs noskatīties visus sezonas jauniestudējumus – operas “Klīstošais holandietis”, “Burvestība”, “Pajaci” un “Karmelīšu dialogi”, kā arī iepriekšējās sezonas iestudējumu “Dons Paskvāle”. Festivāls un sezona noslēgsies ar skaistu Galā koncertu.

Tāpat kā iepriekšējās sezonās Latvijas Nacionālā opera un balets līdzās daudzveidīgajām repertuāra izrādēm turpinās kamermūzikas koncertus Beletāžas zālē, aicinās uz izglītojošiem pasākumiem gan bērnus, gan pieaugušos.

26. oktobrī pirmizrādi piedzīvos Latvijas Nacionālā baleta sezonas pirmais jauniestudējums – komponista Jana Kučeras un horeogrāfa un scenogrāfa Pola Čalmera balets “Trīs musketieri”. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents būs Andris Veismanis. Kostīmus veido Anna Konteka, gaismu mākslinieks ir Jevgeņijs Vinogradovs.

Galvenajās lomās iejutīsies Kārlis Cīrulis, Aleksandrs Osadčijs, Germans Ševčenko, Arturs Sokolovs, Avetiks Karapetjans, Annija Kopštale, Ieva Rācene, Alise Prudāne, Jūlija Brauere, Jolanta Lubēja un citi.

Pēc Morāvijas-Silēzijas Nacionālā teātra pasūtījuma tapušais iestudējums, kura pasaules pirmizrāde notika 2017. gada 23. martā Ostravā, tagad arī Latvijas Nacionālā baleta interpretācijā ļauj baudīt Aleksandra Dimā literāro meistardarbu, kura pasaulslavenie varoņi bezbailīgi stājas pretī karaļa galma viltīgajiem ienaidniekiem un pierāda, ka augstsirdība, asprātība, mīlestība un draudzība ir spēcīgākie ieroči cīņā ar meliem, nodevību un varaskāri.

“Darbs pie šī jauniestudējuma man dāvāja lielisku iespēju pirmoreiz strādāt ar jaunu partitūru, kuras autors ir čehu komponists Jans Kučera. Baleta ritmu nosaka tā divu galveno mīlas stāstu pretstatījums un musketieru varonīgie piedzīvojumi 17. gadsimta sākumā, saskaroties ar politiskajām intrigām Luija XIII galmā. Horeogrāfiju balstīju klasiskā baleta tehnikā, to papildinot ar dabiskāku ķermeņa valodu, izvairoties no tradicionālās pantomīmas sižeta atklāsmē.  Meklējot lomu atveidotājus Latvijas Nacionālajā baletā, es mēģināju pilnā mērā izmantot trupas spēcīgās personības, dejotāju brīnišķīgo enerģiju un entuziasmu.  Ar nepacietību gaidu 26. oktobri, kad šis Dimā mūžam slavenais meistardarbs piedzīvos jaunu pirmizrādi,” iestudējumu raksturo horeogrāfs un scenogrāfs Pols Čalmers.

“Balets tapis ciešā sadarbībā ar horeogrāfu Polu Čalmeru. Vienojāmies, ka mūziku veidošu neobaroka stilistikā. Tomēr, lai visa jaunā mūzika gluži nesakņotos tikai baroka estētikā, galu galā partitūrā iekļāvu arī stilistiskas atkāpes. Šāds detalizēts plāns man ļoti palīdzēja komponēšanas procesā. Es vēlējos radīt mūziku, kas atbilstu stāstam par musketieriem un aizrautu skatītājus, mūziku, kas attiecīgajos brīžos biedētu, sajūsminātu un aizkustinātu, arī būtu pietiekami dramatiska, un pilnībā atklātu simfoniskā orķestra bagātīgās krāsas, tādu, kas būtu interesanta un melodiski iezīmīga,” saka komponists Jans Kučera.

Pols Čalmers karjeru sācis kā dejotājs Kanādas Nacionālajā baletā, turpinājis kā solists Štutgartes un Montekarlo baletā. Bijis baletmeistars Drēzdenes un Leipcigas baletā, Leipcigas baleta mākslinieciskais vadītājs. Pols Čalmers veidojis horeogrāfijas Veronas arēnas baletam, Romas operas baletam, Madrides dejas festivālam, Senprē festivālam Šveicē, Poznaņas Teatr Wielki un citiem.

Jans Kučera ir Čehijā pazīstams komponists un diriģents. Viņa kompozīciju klāstā ir darbi simfoniskajam orķestrim un kamersastāviem, kantātes un dziesmas, kā arī mūzika vairāk nekā 30 teātra iestudējumiem un muzikālie aranžējumi. Prāgas Nacionālajā teātrī iestudēta viņa komiskā opera “Sarkanā Mērija”, un jau šoruden Pilzenē pirmizrādi piedzīvos viņa otrais balets “Spītnieces savaldīšana”.

Somijas Nacionālās operas un baleta māksliniece Anna Konteka radījusi scenogrāfiju un kostīmus kopumā vairāk nekā 150 operām, baletiem un teātra iestudējumiem. Radošie ceļi viņu aizveduši uz daudzām pasaules valstīm. Viņas darbi bijuši skatāmi ne vien uz skatuves, bet arī izstādēs. Anna Konteka saņēmusi daudzas balvas, to vidū arī Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles Sudraba medaļu par scenogrāfiju un kostīmiem Igora Stravinska operai “Lakstīgala”.

Baleta “Trīs musketieri” izrādes šosezon notiks arī 27. oktobrī, 9. un 23. novembrī, 14. decembrī, 5. janvārī, 1. martā un 18. aprīlī.

“Sarunas pirms pirmizrādēm” par jauniestudējumu notiks 22. oktobrī plkst. 18.30 LNO Jaunajā zālē.

Biļetes var iegādāties Latvijas Nacionālās operas un “Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī internetā.

No 26. līdz 28. oktobrim Grāsā, Francijā, norisinājās XXXI Grāsas Starptautiskais baleta konkurss “Jeune Ballet Mediterranean”, kurā galveno godalgu, 1. vietu un zelta medaļu, ieguva mūsu Rīgas Horeogrāfijas skolas II kursa audzēkne Laura Grieta Grīnberga. Konkursā piedalījās 167 dalībnieki no 10 pasaules valstīm.

“Jeune Ballet Mediterranean”, kas dibināts 1988. gadā Francijas dienvidu pilsētā Grāsā, ir viens Eiropas prestižākiem baleta konkursie. Šī gada žūrijas priekšsēdētāja bija Karolīna Jorka (Caroline Llorca), bijusī Bostonas baleta primabalerīna.

Konkursa pirmajā kārtā Laura Grieta Grīnberga izpildīja Odaliskas variāciju no Ā. Š. Adāna baleta “Korsārs”(M. Petipā hor.), otrajā kārtā – variāciju no R. Drigo baleta “Arlekināde” (M. Petipā hor.), trešajā kārtā – Dmitrija Gaitjukeviča laikmetīgās dejas horeogrāfiju un atkārtoti variāciju no R. Drigo baleta “Arlekināde” (M. Petipā hor.). Kā atzīmē skolotāja Zane Lieldidža, Lauras Grietas sniegums bijis tehniski spožs un pārliecinošs Odaliskas variācijā (perfektas trīskāršās piruetes) un ļoti izteiksmīgs dejojums Arlekinādes variācijā.

Sirsnīgi sveicam Lauru Grietu Grīnbergu un viņas skolotāju Zani Lieldidžu ar iegūto 1. vietu šajā prestižajā starptautiskajā baleta konkursā!

Olga Dolina

Bērni un pusaudži, viņu vecāki un vecvecāki! Šķiet, Ziemassvētku sezonas baletu klasiskajiem hitiem – “Riekstkodim” un “Gulbju ezeram” – ir parādījies konkurents. Krāšņs, atraktīvs un dinamisks uzvedums, kas priecē acis, ausis un, iespējams, pat mudinās jaunākos skatītājus iegrimt Aleksandra Dimā vēsturisko piedzīvojumu romānu lapaspusēs. Katrā ziņā, ja ilgojaties pēc romantikas, laikmeta šarma un nostalģiski butaforiskiem piedzīvojumiem – jādodas uz “Trīs musketieriem”.

26. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja “Trīs musketieri” – literārais balets, kura autori ir kanādiešu horeogrāfs Pols Čalmers (Paul Chalmer) un mūsdienu čehu komponists Jans Kučera (Jan Kučera). Dinamiskais sižets ar 17. gadsimta franču galma intrigām, nodevībām, slepkavībām, bravūrīgiem musketieru piedzīvojumiem un kaislīgiem mīlas duetiem ir vairāk nekā piemērots radošām interpretācijām, it īpaši neoklasiskā dejas valodā. Čalmera uzvedumā jūs neredzēsiet nedz miglainu nosacītību, nedz samudžinātu horeogrāfisko slodzi. Tie, kas sagaida no jauniestudējuma laikmetīgas horeogrāfiskas atklāsmes vai modernas interpretācijas formas, tādas šeit neatradīs. Viss tieši pretēji, un veiksmīgā kārtā – organiski. Labā nozīmē vecmodīgi, ar knapi manāmu zelta putekļu kārtu. Iesācis karjeru Kanādas Nacionālajā baletā, 1980. gados Čalmers pārcēlās uz Štutgarti, lai dejotu pie atzītā neoklasiķa un lieliskā dramatisko baletu horeogrāfa Džona Kranko (John Cranko), līdz vēlāk sāka veidot pats savas izrādes ģeogrāfiski plašā teritorijā. Horeogrāfisko paaudžu mantojums tagad ir mūsu acu priekšā uz LNO skatuves.

Skatuviski iestudējums ir glīts kā piparkūku mājiņa, muzikāli – cildinoši virzīts uz laimīgu finālu ar kinematogrāfiski uzstājīgām neobarokālām pasāžām. Lai vismaz uz skatuves d’Artanjans un Konstance dzīvo ilgi un laimīgi! Glīts, pateicoties vecu sēpijas krāsas tematisku gravīru kustīgam fonam. Čalmers ir arī scenogrāfijas autors, ne velti tai paralēli dejai ir precīzs ritms un zīmējums, kas spraigi palīdz virzīt tēlu, darbības vietu un notikumu pārsātinātu sižetu. Iestudējums žilbina ar mākslinieces Annas Kontekas (Anna Kontek) pārbagātu kostīmu galeriju: tā veidota ar gluži operas teātrim raksturīgu vērienu. Briljanti spīd, zobeni laistās, fanfaras dungo! Uz šāda fona viens no nedaudzajiem formāli šaubīgajiem sīkumiem – grafiski naiva projekcija ar kuģīti un pakaļdzīšanos – varētu izsist no sliedēm ja nu vienīgi to piekasīgāko skatītāju.

Komponista J. Kučeras pirmā pieredze klasiska baleta sacerēšanā ir sanākusi muzikālā amplitūdā tikpat plaša, simfoniski daudzkrāsaina, cik daudzveidīgi ir varoņu raksturi. Cīņu ainās tempu nosaka tēmas, kas šķiet gluži vai “Karību jūras pirātu” dinamiskā skaņu celiņa iespaidā veidotas, bet zobenu klikšķu kņada audiālās sajūtas vien paspilgtina.

Vispār jau iestudēto horeogrāfisko kautiņu daudzums ir gan ikkatra paukošanas speciālista (šeit ar dejotājiem strādā Valdis Kupčs), gan skatītāju zālē klātesošā puikas sapnis. Turpretī d’Artanjana un Konstances fināls ir teju Romeo un Džuljetas cildinošajai mīlas smeldzei pietuvināts. Luija XIII (amerikāņu dejotājs Aidens Viljams Konefrijs) klātbūtne, kas kulminē otrā cēliena Ballet de la Merlaison grupas dejas sekvencē, ir loģiski stilizēta baroka laika svinīgā patosā.

Pirms gada balets “Trīs musketieri” tika speciāli radīts Morāvijas-Silēzijas Nacionālajam teātrim Ostravā, Čehijā. Tik tikko pārnests uz LNO skatuves, tas paspējis organiski sakausēties ar Latvijas Nacionālā baleta solistu tehniskajām un mākslinieciskajām individualitātēm. Grūti noticēt, bet līdz šim šāds pilnasinīgs, vēsturiski literārs balets tā īsti nav ticis uzvests. It īpaši ņemot vērā faktu, ka Dimā novele ir viena no pasaulē ekranizētākajām. Pat ja ar laiku un aktierisku interpretāciju uzslāņojumiem “Trīs musketieru” personāžu galerija ir apaugusi ar zināmām tēlu-masku īpašībām, tik dramaturģiski nosacītai un kanoniskai mākslai kā balets tas nebūt nenāk par sliktu.

Redz, kur prologa ainā kardināls Rišeljē spēlē šahu ar Luiju XIII: Raimonds Martinovs garīdznieka-intriganta lomā ir spīdoši dzēlīgs pantomīmā un lēcienos ass. Izteikta ir viņa mīmikas, stājas, pat skatiena horeogrāfija – dabiska artistiska temperamenta izpausme pareizā vietā un pareizā lomā. Divi gados pavisam jauni un enerģiski mūsu trupas solisti – vieglā un atsperīgā lēciena īpašnieks Kārlis Cīrulis d’Artanjana lomā ir jauneklīgi draisks un vitāls, bet Jūlijas Braueres Konstance – trausla, tehniska un ārkārtīgi romantiska.

Ievas Rācenes karaliene Anna – cēli sievišķīga, stalta un, līdzīgi Artura Sokolova Bekingemam, trauksmainu mīlas ilgu pārpilna. Jaunas un nevainīgas mīlas dueti tiek izdejoti tikpat pacilāti, cik nobriedušas mīlas pāri izteikti pretēji – ķermeniskāk, kaislīgāk, ja vēlaties – horizontālāk. Teatrāli organisks ir ļaundaru – Annijas Kopštāles Milēdijas un vienacainā Rošfora (Ringolds Žigis) – ārišķīgums, ekspresivitāte. Tas jo īpaši efektīgi izpaužas augstos pacēlienos ar partnera maiņu trio ainās ar Martinova Rišeljē. No centīgo musketieru trijnieka (Portoss – Germans Ševčenko, Aramiss – Aleksandrs Osadčijs, Atoss – Avetiks Karapetjans) pirmizrādes vakarā ar bravurīgu un tehniski sarežģītu variāciju izcēlās Karapetjans. Bija gan iespaidīgi palēcieni gaisā ar sakrustotām kājām, gan elpu aizraujošas piruetes ar atmuguriski izliektu muguru.

Balets “Trīs musketieri” daudz esot ieguvis no horeogrāfa tandēma ar vācu dejas kritiķi un rakstnieci Vīki Histeri (Wieke Hüster) – tieši šīs sadarbības rezultātā tapa librets. Tiesa, mūsu izrādes anotācijās nezināmu iemeslu dēļ tas netiek minēts. Kādā no intervijām Histere uzsvēra, ka idejas attīstības procesā liela nozīme līdzās pašam romānam un vēsturiskiem pētījumiem bijusi arī Holivudas ekranizācijām. Atceraties 2011. gada filmu, kur Milla Jovoviča nomainīja “Nezūdošā ļaunuma” franšīzes lateksa tērpu uz Milēdijas krinolīnu, Kristofs Valcs bija Rišeljē, bet attiecīgi dāņu un britu seksa simboli Mads Mikelsens un Orlando Blūms portretēja hrestomātiskos ļaundarus, viss sprāga un lidinājās pa gaisu? Grāvēju ar vēsturiski zvaigžņoto aktieru sastāvu kritiķi nežēlīgi nopēla, taču filma vismaz palīdzēja baleta radītājiem. Varbūt Čalmera iestudējumu varētu dēvēt par šīs filmas skatuvisku dubultnieku – mērogos pieticīgāku, bet tāpēc ne mazāk aizraujošu, enerģētiski, ritmiski un vizuāli piesātinātu?

Uz “Trīs musketieriem” var droši vest skolēnus, lai papildinātu literatūras stundas, – ar nosacījumu, ka viņiem vēlāk tiks paskaidrots, ka tā tomēr nav absolūta happy-end pasaka, bet gan sarežģīts un dramatisks romāns. Turklāt paliek atvērts mūžīgais jautājums par jauna mākslas darba atbildību literārā pirmavota priekšā. Vai arī tik nosacītā mākslā kā balets tomēr drīkst ignorēt vai krasi mainīt, teiksim, galveno varoņu nāvi, šajā gadījumā Rošfora un Bekingema? Milēdijas un Bekingema duets, kura finālā varonis tiek nodurts ar matu spraudi, ir horeogrāfiski efektīgs un kaislīgs, bet… Lai nu kā, simts muzikālās minūtēs nav teju nevienas garlaicīgas intonācijas, tāpat kā skatuves darbības ātrajā montāžā – pa ilgu aizturētas ainas. Laipni lūgti laika mašīnas dejas virpulī, un lai dzīvo karalis – jauns baleta repertuāra kases hits!

Foto: Andris Tone

Marija Saveiko

Tieši šoreiz man gribētos nerunāt, tā vienkārši būtu vieglāk – izlikties, ka es tur nebiju; nepiešķirt tam tik lielu nozīmību, ar laiku vienkārši aizmirst. Bet tā nevar – ne aizmirst, ne nerakstīt, jo tad atkal kāds sāks diskusiju par tēmu “latviešu temperaments”.

Pirmo baleta izrādi es noskatījos deviņpadsmit gadu vecumā mūsu Nacionālajā operā. Toreiz aizgāju viena pati, tāpēc nebūtu bijis jēgas izlikties par savām pirmajām sajūtām. Man patika. Man patiešām patika, un viltoto svētku atmosfērā es vēlējos pakavēties nedaudz ilgāk. Tā es kādreiz savos deviņpadsmitgadīgajos iespaidos sajutos un arī tagad apzināti izvēlos justies – katram ir sava mazā ilūzija, kurai ticēt. Šodien atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka iemīlēju tieši atmosfēru – to īpatnējo smaržu, grezno zāli, tumšos gaiteņus, solistu un savu pirmo reizi operā, bet diemžēl ne pašu izrādi. Tas, ka pie reizes arī izdomāju, ka opera ir kvalitātes garants, bija manas vispārējās un dejas pieredzes trūkums, kā arī bailes atzīties sev un apkārtējiem, ka nesaskatīju neko īpašu, ka nenoticēju. Mans vienīgais arguments bija iekšēja pretestība un neticība notiekošajam uz skatuves. Vai tad tas ir pamatojums? Vai šādam viedoklim ir vērtība? Toreiz, protams, domāju, ka vērtības nav.

Tagad domāju, ka man pietiek gan ar savām akadēmiskajām, gan dzīves zināšanām, lai atpazītu, kad man melo no skatuves, vai secinātu, kādas kvalitātes izrādi es redzēju. Māksla un tās jebkāda izpausmes forma vienmēr runā par dziļumu, par to, kas slēpjas aiz vairākiem slāņiem, starp rindām. Problēmas, notikuma vai personības dziļums – tas ir mans galvenais kritērijs un atskaites punkts. Dziļums obligāti nenozīmē drāmu, smagumu un saspīlējumu; es teiktu, ka tas ir viss, no kā sastāv dzīve – visas krāsas, garšas, toņi, emocijas – daudzveidība un detaļas. Ne “normāli”, bet izvērsta atbilde, kur katrs sīkums veido kopējo bagāto ainu, paver vaļā iztēli, ļauj pieslēgties un pārdzīvot līdzi un, iespējams, arī pēc tam.

Iespējams, šī ilūzija ir lielāka par viltotiem svētkiem operā, bet tā gribētos, lai šogad rudens būtu kā mākslas darbs, kas neatstāj cilvēkus vienaldzīgus un vēl ilgi liek par sevi atcerēties. Jo tas ir īpašs – silts, svinīgs un bagāts ar kultūras notikumiem, kas veltīti Baltijas valstu simtgadei. Arī mūsu Nacionālā opera uz dažām dienām oktobra sākumā kļuva par svinību māju un uzņēma Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra trupu ar viesizrādēm – dāvanām par godu simtgadei. Lietuvieši atveda mums komponista Ģiedrjus Kupreviča baletu “Čurļonis” ar Roberta Bondaras (Robert Bondara, Polija) horeogrāfiju un itāļu horeogrāfa Mauro Bigonceti (Mauro Bigonzetti) radīto baletu “Piafa”. Savukārt Latvijas Nacionālā opera un balets viesojās Viļņā ar slovēņu horeogrāfa Edvarda Kluga laikmetīgo baletu “Pērs Gints” ar Edvarda Grīga mūziku un komponista Jura Karlsona baletu “Karlsons lido…” Aivara Leimaņa horeogrāfijā. Mani pārņem neviltota interese un ziņkāre – vai un ko par mūsējiem rakstīja Lietuvā?

Par lietuviešu izrādēm man diemžēl jāsaka – es nenoticēju.

“Piafā” – neticēju tai melnajai “Francijai”, ar sarkanām rozēm it visur un bageti, kuras esamība uz skatuves horeogrāfiski tika attaisnota ar tās pārlaušanu uz dejotājas ceļa. Melnā krāsa ir ļoti spēcīga, sarkanā roze ir fantastisks simbols, savienojams ar Piafas slaveno dziesmu “La Vie en Rose”, un bagete tiešām asociējas ar Franciju, bet vai tas ir viss, no kā veidojas dziedātājas un Francijas tēls? Reiz, braucot vilcienā Zemitāni–Vecāķi, es sajutu vairāk Francijas šarma nekā dārgajā baleta izrādē – man pretī toreiz sēdēja kungs un kundze gados, abiem beretes galvās, avīzes rokās, pa logiem iekšā spīdēja spilgta un auksta rudens saule, garām slīdēja dzeltenais mežs, vagonā viegli smaržoja kāda kafija, līdzņemšanas glāzītē gan, bet tas nekas; trūka vēl akordeona vieglā melodija, un es tiešām noticētu, ka braucu prom no kādas lielās Francijas pilsētas uz laukiem. Man nevajag, lai rozes bāž acīs katru mirkli, kad vēlas uzsvērt mākslinieces lielo dzīvesstāstu, man pietika ar vienu reizi. Piafa ir leģenda, viņas dzīve bija nepārtraukta cīņa un traģēdija – mazā sieviete un viņas balss pret visu pasauli. Horeogrāfs atzīmē, ka vēlas dot iespēju katram skatītājam veidot par dziedātāju savu priekšstatu, kas būtu balstīts uz asociācijām, nevis faktiem, bet izdarīja tieši pretēji – ielika katram mutē savu vīziju, neļaujot pašiem skatītājiem salikt bildi no piedāvātiem gabaliņiem. Tas bija jebkas, tikai ne Edīte Piafa. Viss bija konkrēts, plakans, līdz riebumam vienveidīgs un bēdīgs, kā meksikāņu ziepju operas. Trīs reizes kā malks svaiga gaisa situāciju glāba kordebalets ar dzīvu un vieglu horeogrāfiju, atainojot tā laika Parīzes izklaides kultūru. Man visu laiku galvā skanēja – “francūži izdarītu to citādāk”. Trūka smalkuma, kas šajā gadījumā būtu dziļuma sinonīms.

Roberta Bondara balets “Čurļonis” ļoti konkrēti atspoguļoja gleznotāja un komponista biogrāfijas faktus. Ļoti konkrēti, tieši tā, kā bija aprakstīts operas vestibilā nopērkamajās programmiņās. Horeogrāfija – ilustrācija, sadzīvisku darbību atdarinājums, prognozējamība. Scenogrāfija bija tik liela un tik bieži mainījās, ka vairākas reizes pārņēma visu uzmanību, neļaujot dejai elpot, atstājot dejotājus otrajā plānā. Tas, kas patiešām ļāva saslēgties ar mākslinieka koptēlu – krāsu toņi kostīmos, gaismās un scenogrāfijā, tie, likās, bija paņemti no paša Čurļoņa paletes.

Es, kā vienmēr, dzirdu komentārus zālē, visbiežākais, protams, ir “es neko nesapratu”. Ja pat šajā baletā bija tādi, kas kaut ko nesaprata, tad ir visai iespējams, ka pēc gadiem pieciem mēs lasīsim subtitrus, kas vienlaikus ar pašu darbību uz skatuves izskaidros to.

Atmiņās par Čurļoni viņa māsa Jadvīga Čurļonīte rakstīja: “Vienīgais, kas varēja izvest viņu no līdzsvara – bija lūgums izskaidrot kādas viņa gleznas saturu. Viņš dusmojās – “… kāpēc viņi neskatās? Kāpēc neiedarbina savas dvēseles?! Katrs taču citādāk uztver mākslas darbus.””

Dejā kopumā un tostarp arī baletā nav nekādu ne garantu, ne garantiju. Kas tad tur ir – jautāsiet? Vienā pusē – milzīgs dejotāju darbs, gan fiziskais, gan intelektuālais, kaisle radīt, pētījumi, šad tad finansējums, personības – autori un viņu spējas veidot stāstus no atsevišķām kustībām un veselām dejām. Otrajā pusē – skatītājs. Katra vienība šajā receptē ir svarīga; pietrūkstot kaut vienai, rodas izrādes, pēc kurām skatītājs paliek ar tukšuma sajūtu un aplaudē tāpēc, ka tas ir pieklājīgi. Vai tam tā jābūt?

Latvijas valsts un Latvijas Nacionālās operas trupas simtgadē klajā nāk albums “No skices līdz izrādei. Latvijas Nacionālā opera un balets 100”, kurā pirmo reizi tik plašā klāstā apkopoti izcilu mākslinieku dekorāciju un kostīmu meti līdztekus izrāžu fotogrāfijām, kas ļauj ieskatīties teātra bagātajā vēsturē.
Grāmatas idejas autors ir Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš. Atbalstītāji – SIA “Alfor” (Jānis un Dina Zuzāni), “Biļešu Paradīze” (Ēriks Naļivaiko un Jānis Daube) un Latvijas Nacionālās operas fonds, grāmata drukāta tipogrāfijā “Livonia Print”.

Albuma sastādītāji un teksta autori ir mākslas vēsturniece Anita Vanaga un operas vēsturnieks Mikus Čeže, sastādītāja un projekta koordinatore – mākslas vēsturniece, Dr. art. Anna Ancāne, grāmatas mākslinieks – grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Guntars Sietiņš, pirmizrāžu hronikas un personu rādītāja sastādītājs – vēsturnieks un arhīvu eksperts Kārlis Zvirgzdiņš.

Albuma “No skices līdz izrādei” 368 lappusēs pirmo reizi apkopotas vizuālās liecības par izcilāko veikumu scenogrāfijas un kostīmu mākslas jomā Latvijas Nacionālās operas kolektīva un Latvijas Nacionālā baleta darbības laikā – kopš trupas dibināšanas 1918. gadā līdz pat mūsdienām. Grāmata ļauj palūkoties uz jau zināmo no cita rakursa un iepazīt arī līdz šim neizzināto māksliniecisko mantojumu.

Albuma “No skices līdz izrādei” vizuālā daļa sākas ar Latvju operas pirmo uzvedumu, Riharda Vāgnera “Klīstošo holandieti” 1918. gada 15. oktobrī: iestudējumu veidoja diriģents Teodors Reiters, režisors Dmitrijs Arbeņins, dekorāciju un kostīmu mākslinieks Jānis Kuga. Albumā atainotās simtgades gredzens noslēdzas 2018. gada 28. septembrī ar pirmizrādi operai “Klīstošais holandietis”, kuru veidojuši diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Viesturs Kairišs, scenogrāfs Reinis Dzudzilo un kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo.

Tāpat pirmo reizi izveidota visaptveroša Latvijas Nacionālās operas un baleta jauniestudējumu hronika, kurā uzskaitīti 664 uzvedumi.

Albumu “No skices līdz izrādei” par īpašu cenu varēs iegādāties 16. un 17. novembrī koncerta “Mūsu Operai 100” starpbrīžos parterā un beletāžā. Tāpat grāmatu varēs nopirkt Latvijas Nacionālās operas kasēs.

2019. gadā Latvijas Profesionālā baleta asociācija svinēs 25 gadu jubileju (tā dibināta 1993. gada 11. decembrī). Lai atzīmētu šo nozīmīgo gadskaitli, asociācija vēlas parādīt savu bijušo un pašreizējo biedru darbības plašo spektru, atskatīties pagātnē, atcerēties padarīto un iezīmēt skatu nākotnē ar jubilejas koncertu Svētki dejai, kas 2019. gada 3. februārī notiks VEF Kultūras pils Lielajā zālē.

Koncertā piedalīsies Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi, “Riga City Jazz dance” dejotāji, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti, demonstrējot jaunās paaudzes radošo potenciālu un rādot savus jaunākos horeogrāfiskos iestudējumus; laikmetīgās un mūsdienu dejas dejotāji un horeogrāfi, kā arī tautas deju ansambļi “Dancis”, “Liesma” un “Rotaļa”, kas izdejos baletmeistaru Helēnas Tangijevas-Birznieces, Ingrīdas Strodes, Ulda Žagatas, Alfrēda Spuras, Aijas Baumanes iestudētās latviešu skatuviskās tautas dejas. Programmu papildinās bērnu deju kolektīvi “Zelta sietiņš”, “Dzintariņš”, deju grupas “Benefice”, “Karuselis”, klasiskās dejas studija “Freska”, Zitas Errsas baleta studija, Tāļa Sila seju studija “Grande” un Allas Saharovas baleta studija.

Latvijas Profesionālās baleta asociācijas prezidente Lita Beiris stāsta: “Ar šo koncertu mēs vēlamies godināt un radīt svētku sajūtu Latvijas dejas un baleta cienītājiem, godināt Latvijas baletmeistaru devumu, atjaunojot un parādot viņu radītās horeogrāfijas.” Iezīmējot skatu nākotnē, koncerts dos iespēju pieteikt jaunus un spilgtus Latvijas baleta izpildītājmāksliniekus – Latvijas Nacionālā baleta māksliniekus un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņus, kā arī jaunos horeogrāfus – JVLMA Horeogrāfijas katedras studentus, un atzīmēt viņu pedagogu ieguldījumu kā Latvijas dejas dzīves svarīgāko virzītājspēku.

Jāuzsver, ka profesionālie baleta un dejas mākslinieki pēc aktīvo skatuves gaitu beigšanas darbojas dejas pedagoģijas jomā un horeogrāfijā, aptverot visdažādākos dejas mākslas žanrus un stilus un rūpējoties par Latvijas dejas mākslas nākotni. “Asociācijas mērķi un uzdevumi ir visu profesionālo baleta mākslinieku profesionālo un sociālo interešu aizstāvība, rūpes par dejas mākslas veterāniem, kā arī izcilāko baleta mākslinieku piemiņas saglabāšanu, tiem veltītu pasākumu organizēšana, dejas mākslas popularizēšana,” norāda L. Beiris.

Biļetes uz koncertu var iegādāties “Biļešu Paradīzes” kasēs un internetā www.bilesuparadize.lv.

Pagājušā gada novembrī Latvijas Dejas informācijas centrs cikla “Deja domā” ietvaros aicināja uz tikšanos ar vienu no vadošajām Sanktpēterburgas baleta kritiķēm, A. Vaganovas Krievu baleta akadēmijas pasniedzēju Larisu Abizovu. Viesodamās Rīgā, viņa noskatījās trīs Latvijas Nacionālā baleta izrādes, šeit kritiķes iespaidi par pirmo no tām – “Antonija #Silmači”. Drīzumā publicēsim recenzijas arī par pārējiem iestudējumiem.

Larisa Abizova

Latvijas Nacionālās operas baleta trupa man vienmēr iedvesusi cieņu savas vēstures dēļ. Atšķirībā no vairākiem padomju laikos izveidotiem galvaspilsētu teātriem, Rīgā baleta teātris radās jau 1919. gadā un vienmēr saglabājis savu cienīgo statusu. Nedrīkst aizmirst arī faktu: tādas zvaigznes kā Mihails Barišņikovs, Māris Liepa, Aleksandrs Godunovs mācījās tieši Rīgā.

Iespēja iepazīties ar pašreizējo trupas stāvokli manī izsauca entuziasmu. Teātra repertuārs ir sastādīts brīnišķīgi: četrās viesošanās dienās Rīgā es varēju apmeklēt trīs baletus. Turklāt tie nebija viencēlieni, bet pilna apjoma, liela mēroga baleti: viens no starptautisko sižetu līderiem “Romeo un Džuljeta”, endēmiskais “Antonija #Silmači” un pasaules klasiskā mantojuma balets “Raimonda”. Papildu impulsus lieliskai baleta mākslas uztverei sniedza gan no ārpuses, gan iekšpuses ārkārtīgi skaistā operas ēka, ko ielenc burvīgs parks.

Izrādi “Antonija #Silmači” es nosaucu par endēmisku ne bez iemesla. Ekskluzīvs ir viss. Pirmkārt, tas ir jauniestudējums, kas uzvests uz Latvijas Republikas simtgades svinībām. Otrkārt un ne mazāk svarīgi – balets iestudēts ar pašu nacionālajiem spēkiem: sižets veidots pēc latviešu dramaturģijas klasiķa Rūdolfa Blaumaņa kulta lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem; mūziku speciāli sacerējis mūsdienu latviešu komponists Juris Karlsons; horeogrāfs arī vietējais – kādreiz pazīstams dejotājs, šobrīd horeogrāfs un trupas mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Par vēl vienu iemeslu palielinātai interesei par šo izrādi kļuva fakts, ka balets veidots padomju dramatiskā baleta žanrā, kas Krievijā ir pasludināts par “nemodernu”, “novecojušu”, tādēļ arī no skatuves izraidīts. Taču uz Rīgas skatuves šis žanrs izrādījās dzīvīgs un saglabājis visas savas īpašības. Detaļām un niansēm pārbagātais sižets tiek vēstīts ar neskaitāmu personāžu palīdzību, kas ļoti naturālistiski slauka ar slotām un mazgā ar lupatām grīdu, skraida ar šujmašīnām un maisiem, dzer no krūzēm, pudelēm, kausiem un mucām, smēķē un ko tik vēl nedara.

Klasiskā deja mijas ar izvērstām pantomīmas ainām, kas ik pa laikam izvirzās vadībā. Neaizmirstamas ir ainas ar saniknotu bišu baru, kas dzeļ varoņus – te katru pa vienam, te visu kordebaleta masu, kas dedzīgi dzen to prom ar rokām. Iespaidīgs un naturālistisks ir krāsns sprādziens ar tajā paslēpušos Ābramu – apdedzinājies, apdullināts un nosmērējies ar kvēpiem, viņš izraisa aizkustinošu līdzjūtību.

Veiksmīga ir scenogrāfija, kurā izmantotas videoprojekcijas, kas atspoguļo lauku ainu skaistumu. Šāds paņēmiens reti sniedz pozitīvus rezultātus, taču scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim izdevies organiski savienot attēlu reālistiskumu ar baleta skatuves nosacītību. Iespaidīgas ir epizodes, kur fantastiskā paparžu biezoknī Līgo nakts svinētāji meklē papardes ziedu. Mākslinieks ārkārtīgi precīzi ilustrējis papardes ziedus kā naktsvijoles, kas arī aug šajā reģionā un tāpat ir izslavētas ar maģiskām īpašībām – tās izmanto mīlas dziras brūvēšanai. Šādas alūzijas, pat ja šķietami attālinātas no tēmas, vienmēr ir asprātīgas. Arī horeogrāfijā ir klātesoša pikanta alūzija: Antonija sapnī redz sevi kāzu tērpā, bet sapņa beigās metās virsū plīvuram līdzīgi kā Fauns Ņižinska baletā “Fauna diendusa”.

Horeogrāfs izvēlējies klasisku tehniku, ar to apveltīdams visus tēlus – no galvenajiem varoņiem ar viņu mīlas dziņām līdz kordebaletam, kas atveido ciema iedzīvotājus. Īpaši efektīgi tauta izskatās stilīgajos kostīmos un vainagos (kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone) fināla ainās Līgo svētkos, taču vajadzīgais iespaids netiek panākts, jo raksturdeja baletam ir liegta. Uz pirkstgaliem uzliktas, ebreju un latviešu dejas zaudē savu šarmu un izrādes valodu padara nabadzīgāku. Taču arī klasiskā leksika ar daudzveidību īsti nelutina. Sižeta centrā – stāsts par jaunu kučieri Aleksi, kas raujas uz pusēm starp jūtām pret atraitni Antoniju (Alise Prudāne) un meiteni Elīnu. Mūžsens baleta sižets, bet cik oriģināli, cik skatītājam saprotami bez jebkādas libreta palīdzības tas ir ticis risināts. “Silfīdā” varonis komunicē ar līgavu Efiju raksturdejas valodā, bet ar pārpasaulīgo būtni Silfīdu – caur klasisko deju. “Žizelē” ar iemīļoto Žizeli – ar klasisko deju, ar līgavu – ar pantomīmas mākslu. “Gulbju ezerā” Zigfrīda valoda ir viena – tā ir klasiska, bet “dialekti” atšķiras: Odetai – liriska klasika, Odīlijai – dramatiska klasika. Un skatītāji lieliski orientējas sižetā. Savukārt Aleksis reproducē vienas un tās pašas kustības un to kombinācijas gan duetos ar Antoniju, gan Elīnu. Iemesls, kādēļ viņš nomaina vienu sievieti pret citu, tā arī paliek neskaidrs.

Foto: Andris Tone