“Tā ir sena patiesība, ka, atšķirībā no rakstnieka, komponista, gleznotāja snieguma, skatuves mākslinieka un jo sevišķi baleta mākslinieka sniegums ir savdabīgi traģisks ar savu īslaicīgumu. Mēs strādājam, dejojam, sadegam, un tikai uz dažām stundām piedzimst un atkal aiziet nebūtībā mūsu ilgā, sūrā darbā, sirds un muskuļu darbā radītais tēls, mūžs, pasaule. Jā, mēs saņemam skatītāju mīlestību un atsaucību, saņemam aplausus un apgalvojumu, ka mūsu darbs dod prieku, palīdz dzīvot, saglabājas atmiņā. Šī atsaucība dod gandarījumu. Un tomēr –tas viss, ko mēs darām, līdzinās akordam, kurš, atrāvies no stīgas, vēl brīdi skan gaisā, līdz izplēn.” (Aleksandrs Lembergs.)

Latviešu baleta vēstures lappuses grezno daudzu izcilu dejotāju, baletmeistaru un pedagogu vārdi, un laikmeta zīmētajās ainās katram no viņiem piemīt sava atpazīstamība. Helēnas Tangijevas-Birznieces vārds latviešu baleta mākslas vēsturē ir īpašs. Viņa sniegusi radošu ieguldījumu visās baleta mākslas jomās – latviešu oriģinālhoreogrāfiju veidošanā, jauno baleta mākslinieku audzināšanā, klasiskā baleta vērtību saglabāšanā un latviešu tautas dejas kultūrā.

Tangijevas-Birznieces klasisko baletu inscenējumi izcēlās ar izsmalcinātu stila izjūtu un gaumi gan variācijās, gan duetos, kā arī kordebaleta dejās. Par vērienīgāko klasiskā baleta inscenējumu tiek uzskatīts 1936. gadā uzvestais Ā. Š. Adāna balets “Korsārs” ar Edīti Feiferi un Osvaldu Lēmani galvenajās lomās (diriģents – Jānis Kalniņš, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Ludolfs Liberts). Izrāde bija iestudēta profesionāli, pēc Pēterburgas Marijas teātra parauga, konsekventi saglabājot krievu klasiskā baleta tradīcijas. Pēc pirmizrādes Rīgā Latvijas Nacionālās operas balets devās viesizrādēs uz Zviedriju, kur ar lieliem panākumiem tika izrādīts “Korsārs”, J. Mediņa “Mīlas uzvara” un “Divertisments.” LNO balets saņēma vairākus Zviedrijas valsts apbalvojumus, savukārt H. Tangijeva-Birzniece – “Literis et Artibus” zelta medaļu. Turpmāk sekoja vairākkārtēji klasisko baletu atjaunojumi: L. Minkusa “Dons Kihots” (1945), P. Čaikovska “Apburtā princese” (1948, 1962) “Gulbju ezers” (1951, 1964), “Riekstkodis” (1959), A. Glazunova “Raimonda” (1954) u.c.

Pēc veiksmīgiem klasikas inscenējumiem 1947. gadā H. Tangijeva-Birzniece iestudēja savu pirmo latviešu oriģinālbaletu ar A. Liepiņa mūziku “Laima”. Iestudējumam piemita noteiktas horeogrāfiskas vērtības – klasikas un latviešu tautas dejas sintēze un lieliski izpildītājmākslinieki. “Gatves dejas” apdare un efektīvais “Rucavietis” no baleta fināla ir iekļauta latviešu tautas deju zelta fondā un ir neatņemama repertuāra sastāvdaļa visos Deju svētkos. Liels H. Tangijevas-Birznieces ieguldījums bija latviešu tautas dejas attīstībā. Vadot LPSR Valsts dziesmu un deju ansambli, tapa jauniestudējumi – “Latvju deju svīta” (G. Ordelovska apd.), “Sīkais dancis”, “Ačkups”, “Kur tu augi daiļa meita” u. c. Viņa bija I Deju svētku virsvadītāja un V Deju svētku Goda virsvadītāja.

Par šedevru kļuva 1958. gadā iestudētais M. Ravēla viencēliena balets “Bolero”. “Šis uzvedums pieskaitāms baletmeistares pilnvērtīgākajiem sasniegumiem. Te redzama nobriedušas un patstāvīgi domājošas personības īpatnējā pieeja dejas tēlu veidojumam. “Bolero” – tā ir viena krāsa, viena vienīga rakstura šķautne un viena izjūta, piepildāma ar agrāk nepazītu intensitāti. Dejas lakoniskais stāstījums izceļ vienu – spraigu, dramatisku pārdzīvojumu.” (E. Siliņa.)

1959. gadā sadarbībā ar komponistu R. Grīnblatu H. Tangijeva-Birzniece iestudēja nākamo latviešu oriģinālbaletu “Rigonda”. Mūzikas savdabība rosināja novatoriskus meklējumus horeogrāfijā, kā iznākumā baletu “Rigonda” un vēlāk arī S. Rahmaņinova “Simfoniskās dejas” varēja uzskatīt par pirmajiem mēģinājumiem horeogrāfijas simfonizēšanā latviešu baleta mākslā.

Latviešu baleta zelta klasikā iekļautas H. Tangijevas-Birznieces miniatūras: J. Vītola “Dārgakmeņi”, E. Dārziņa “Melanholiskais valsis”. 1945.–1965. g. baletmeistare iestudējusi 25 baleta izrādes. J. Štrausa balets “Pie zilās Donavas” bijis LNO baleta repertuārā vairāk nekā 40 gadus. Atzīmējot baletmeistares 110. dzimšanas dienu, “Pie zilās Donavas” atgriežas Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā.

Sagatavoja Gunta Bāliņa

Foto no www.zudusilatvija.lv, autors nezināms

“1932. gada 11. maija priekšvakarā debesu kancelejā valdīja priekšzīmīga kārtība, visi rakstveži čakli strādāja. Jau tuvojās vakars, un pienāca nakts, kā parasts uz Mildām, uz zemes kļuva vēsāks un balto nakšu dzidrajā gaisā arvien trakāk sāka smaržot ievas, un saldi ieskanējās lakstīgalas balsis. Kancelejā darbs tuvojās beigām, spārnotie ierēdņi pārbaudīja, kas labs vēl palicis, ko pasaulē nākošajiem bērniem šūpuļos ielikt, un konstatēja, ka vērtīgu mantu ir atliku likām, taču piedzimt sataisījies vairs tikai viens vienīgais puika. Bija pavasaris, un, ak, kā smaržoja ievas! Debesu rakstveži bija dāsni – kāds likteņa rullī ierakstīja veiksmi, citam pāri bija palicis smukums, kas meitenēm bija taupīts, bet kurš gan teicis, ka arī vīriešu cilvēkam glīts vaigs nederētu? Vēl viens tūlīt pat tam visam pievienoja talantu, darba spējas, pārējie – labu devu godkārības, prasmi būt diplomātam, neatlaidību, atjautību, asprātību, muzikalitāti – vai Dieviņ, cik apdāvināts tas puika viņiem sanāca! No prieka klerki laidās dejā, un viņiem piebalsoja eņģeļu koris, un skanēja debesu arfas! Vēl tikai jāieraksta profesija, un darīts… Bet kāda? Tik krāšņi apveltītam dzimstošajam jābūt princim! Un kāpēc ne? Bet uz zemes prinči vairs nav modē, nav vajadzīgi! Tagad tie, pasaku grāmatās ieslodzīti, plauktos pārklājas ar aizmirstības putekļiem. Ko nu darīt? Te talkā nāca rakstveža māceklis – re, kur baltais nams Rīgas viducī, tur tie prinči vēl ļoti pieprasīti, viņi tajā namā gan dzied, gan galvenokārt skaisti dejo, un visas princeses viņus mīl. Tā arī nolēma, lai mūsu princis ir baletdejotājs. Ierēdņi uzvilka puikiņam laimes krekliņu, līdzi norīkoja vislabāko sargeņģeli un palaida lejup pa mēnesstaru… Tā pasaulē nāca dejotājs, bet arī kinovaronis – Nauris, Jurģis un vēl viens Vella kalps Andris – īstajā vārdā Haralds Ritenbergs!” (Ija Bite, “Haris”, izdevniecība “Ulma”, 2007.)

Atskatoties uz paveikto, var droši teikt – dievi bijuši dāsni, un sargeņģelis sargājis! Šodien Haralds Ritenbergs vairs nav tas princis Dezirē, Alberts, Zigfrīds un Romeo, kas liek ietrīcēties meiteņu sirdīm, un viņa partneres ir kļuvušas par cienījamām dāmām. Ir iegūta skatītāju un valdības atzinība – Helēnas Tangijevas-Birznieces balva (2015), “Latvijas Gāzes” balva “Leģendārs mūžs mākslā” (2012), “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā un jauno baletdejotāju audzināšanā (2008), “Aldara” balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā (2003), Trīs Zvaigžņu ordenis (1999) u. c. Kopš 1978. gada viņš ir Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) mākslinieciskais vadītājs, direktors un uzmanīgs, iejūtīgs un zinošs pedagogs. Viņa vadībā RHV pazīst Rietumeiropā un Amerikā, tā saglabājusi vislabākās attiecības ar pasaules baletskolu metropolēm – Sanktpēterburgas baleta akadēmiju un Maskavas baleta akadēmiju. Viņa vadītā skola iestudējusi tādas izrādes kā “Silfīda”, “Alise”, “Šopeniāna”, bet “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” joprojām ir Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā.

Pirms desmit gadiem savā 75 gadu jubilejā Haralds Ritenbergs teica: “Par savu baletdejotāja likteni nevaru sūdzēties. Neko nenožēloju, ar visu esmu apmierināts. Jā, es esmu laimīgs. Man dzīvē viss nācis viegli, varbūt esmu laimes krekliņā dzimis? (..) Man viss ir, man nekā netrūkst! Galvenais, ka mani atceras, ka šodien varēšu būt kopā ar saviem draugiem – ka viņi atradīs brīvu brīdi un atnāks…”

Lai netrūkt draugu sveicienu arī šoreiz – 85. dzimšanas dienā! Lai dievi dāvā labu veselību, izturību un mīlestību!

Gunta Bāliņa

Titulfoto: Kristaps Kalns, “Dienas mediji”

“Jaunās paaudzes baleta zvaigzne ar skaistām, plašām dejas līnijām un dabisku stabilitāti. Daba dāvājusi gluži vai ideālu romantiskas balerīnas veidolu. Taču viņā dominē šodienas sievietes alkas baudīt dzīvi un brīvdomība horeogrāfijas traktējumos. Varbūt tāpēc spilgtākās viņas lomas ir – Guna, Džuljeta, Meitene “Svētpavasarī”,” tā pirms vairāk nekā desmit gadiem par Latvijas Nacionālās operas un baleta primabalerīnu Margaritu Demjanoku-Skuteļsku rakstīja baleta kritiķis Eriks Tivums.

20017. gada 26. maijs – Margaritas benenefices izrāde, kurā viņa dejos vienu no skaistākajām un reizē traģiskākajām lomām, Annu Kareņinu. Reizē tas arī ir atskats uz 20 radošiem darba gadiem baleta mākslā. Pēc Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas (1996) nodejoto lomu klāsts ir ļoti iespaidīgs – Odeta-Odīlija, princese Aurora, spāniete Kitrija, grieķiete Medora, draiskā Svanilda, romantiski apgarotās Marija, Žizele, Džuljeta un Nikija; tie ir tēli, kas gadu ritumā kļuvuši nezūdīgi, par kuriem sapņo ikviena balerīna. Starp spilgtākajiem tēliem ir arī marķīze de Mertreija, daiļa un noslēpumaina, neprātīga mīlestībā un bīstama dusmās. Margaritas lomu klāsts ir tik dažāds un spilgts, ka grūti izcelt kādu īpaši, tomēr pāri visam ir spēcīgās kaislībās stiprā un reizē vārgā Ļeva Tolstoja Anna Kareņina Borisa Eifmana horeogrāfijā.

Margaritas devums klasiskajā baletā ir augsti novērtēts – viņa saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākā baleta māksliniece, “Aldara” Starptautisko gada balvu un Lielo Mūzikas balvu (2003), 4. šķiras Trīs Zvaigžņu ordeni (2015). Viņas ekspresīvajam, emocionālajam un gaisīgajam dejojumam aplaudējuši Vācijā, Nīderlandē, Somijā, Francijā, Anglijā, ASV, Dānijā, Krievijā, Austrijā, Beļģijā, kur māksliniece piedalījusies viesizrādēs kopā ar Rīgas baleta trupu un citām baleta kompānijām.

Guvusi atzinību 21. Starptautiskajā Rūdolfa Nurijeva festivālā Kazaņā un dejojusi Nikijas lomu Ludviga Minkusa baleta “Bajadēra” jauniestudējumā M. Džalila Akadēmiskajā Operas un baleta teātrī Kazaņā (2008).

Spilgtām lomām piesātināta bijusi arī 2009./2010. gada sezona Honkongas Baleta trupā, kur dejotas titullomas baletos “Pelnrušķīte”, “Žizele”, Nikija “Bajadērā”, Odeta un Odīlija  “Gulbju ezerā”, Aurora “Apburtajā princesē”, Feja “Riekstkodī” (horeogrāfs Stīvens Džefrijs), pas de deux “Simfonijā 3 kustībās” (horeogrāfs Nilss Kristijs), pas de deux “Gaismā un ēnā” (horeogrāfs Kšištofs Pastors), medmāsa “Ugunskodī” (horeogrāfs Juri Ng).

Droši vien šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, apjaušot tā plašumu un daudzveidību, bet Margaritu Annas Kareņinas lomā gribas redzēt atkal un atkal!

Gunta Bāliņa

LNOB publicitātes foto

“Deja ietver sevī visu nepieciešamo, lai kļūtu par daiļrunīgu valodu. Taču nepietiek tikai iemācīties alfabētu, lai runātu. Jānāk talantīgam cilvēkam, kas izliks visus šos burtus, savienos vārdus vienā veselumā,  – tad deja vairs nebūs mēma.” (Žans Žoržs Novērs, “Vēstules par deju”.)

Šos zīmīgos Ž. Ž. Novēra vārdus var droši attiecināt uz nu jau izskanējušo jauno horeogrāfu vakaru “Iespējams VII”, kas notika šā gada 19. maijā Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē. Atsaucoties uz dižā baleta teorētiķa 1760. gadā rakstīto darbu, var teikt, ka latviešu baletā ir vairāki jauni un daudzsološi “talantīgi burtu salicēji”, bet sākšu pēc kārtas.

Koncerta pirmajā daļā skatītāji varēja vērtēt Sabīnes Guravskas diplomdarbu – viencēliena baleta izrādi “Septiņi”. Kā pieteikumā raksta Sabīne – “izrādes galvenais elements ir gaisma, kaut kas svēts, pie kā cilvēki grib tiekties, lai notiktu garīgā izaugsme. Tā savu ceļu pret gaismu sāk septiņi personāži (Alise Prudāne, Milana Komarova, Paulīna Druka, Margarita Mergoļda, Antons Freimans, Aleksandrs Osadčijs, Žans Mergoļds), katrs no tiem atbilst un izdejo savu čakru (savu vājo dzīves posmu). Ar septiņām dejām personas nokļūst pie apgaismības, un visas septiņas čakras saplūst vienā veselā ķermenī”. Pārdomāta horeogrāfija, kostīmi un atbilstošs muzikālais noformējums – tā īsumā varētu raksturot darbu. Varbūt pietrūka košāks un daudzveidīgāks gaismas pielietojums. Varbūt varēja vēlēties spilgtāku, daudzveidīgāku un izteiksmīgāku solistu sniegumu, bet kopumā darbs atbilda bakalaura grāda prasībām un tika novērtēts pozitīvi.

Pie “talantīgiem burtu salicējiem” noteikti jāatzīmē Antona Freimana horeogrāfija ar Astora Pjacollas mūziku “Jā, jā, nē, nē”, kas izcēlās ar vieglu, dzirkstošu humoru. Šoreiz priecēja gan asprātīgi risinātais stāsts, gan izmantotā kustību partitūra – jāsaka, ka tā gan bija nedaudz pārsātināta, jo ne vienmēr kustībām jābūt iestudētām uz katru mūzikas noti. Šajā reizē tas arī traucēja – ja tiktu, piemēram, samazināts pacēlienu skaits diagonālē, tā vizuāli būtu tīrāka un neradītu sasteigtības iespaidu. Neskatoties uz sīkām kļūmītēm, šī bija viena no vakara labākajām oriģinālhoreogrāfijām.

Savdabīgs un ļoti atšķirīgs horeogrāfiskais rokraksts ir izveidojies Milanai Komarovai. Viņas horeogrāfijās kustības izceļas ar īpašu un vienreizēju ķermeņa plastiku. Šoreiz Milana savu horeogrāfisko partitūru bija papildinājusi ar klasiskā baleta elementiem, un, manuprāt, tas izdevies lieliski, īpaši miniatūrā “Reach out” ar “Depeche Mode” mūziku, ko izpildīja Germans Ševčenko. Mazāk veiksmīga bija  otra Milanas miniatūra “Volando” ar Rodiona Ščedrina mūziku Kārļa Cīruļa sniegumā. Lai gan miniatūras pieteikumā izskanēja, ka “mīlestība ir plašas debesis. Mīlēt nozīmē pacelties spārnos. Tad ļaujiet lidot, cik augstu vien iespējams”, diemžēl K. Cīruļa sniegumā bija grūti saskatīt “lielo mīlestības lidojumu”; bija vērojama pārāk liela koncentrēšanās kustību tehnikai, atstājot otrajā plānā emocionālo sniegumu, kuram šoreiz, manuprāt, vajadzēja būt primāram.

Savas horeogrāfijas piedāvāja arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studenti, LNOB solisti – Aleksandrs Osadčijs miniatūru “Solis atpakaļ” (Filipa Rombi mūzika, dejoja Alise Prudāne, Paulīna Druka, Raimonds Martinovs) un Viktorija Jansone miniatūru “Gravitācija” (Fabricio Paterlini mūzika, dejoja Elza Leimane, Jūlija Brauere, Arturs Sokolovs). Jāatzīmē arī Kirila Baiduka solominiatūra “Slepkavas grēksūdze” (Antonio Vivaldi mūzika), kurā viņš centās izdejot “grēka apziņas smagumu, kas guļ uz pleciem, neļaujot brīvi elpot un dzīvot. Vainas sajūta iztukšo un padara cilvēku bezspēcīgu, kas nes postu”. Diemžēl jaunā horeogrāfa piedāvātā kustību partitūra atstāja nedaudz haotisku iespaidu. Pārāk daudz metājošu kustību, kas gala rezultātā nesniedza to smaguma, posta un bezspēcības iespaidu, par kuru autors rakstīja pieteikumā.

Ar skaistiem, viegliem un oriģināliem pacēlieniem duetā „Tu un es” (grupas “Hammock” mūzika, R. Martinova horeogrāfija) priecēja J. Brauere un R. Martinovs. Šeit vietā būtu atkal izcelt J. Braueres skaistās ķermeņa līnijas.

Laikmetīgajā dejā visi “Iespējams VII” dejotāji jūtas labi, taču diemžēl ar lielām skumjām jāsecina, ka klasika vairs nav Rīgas baleta stiprā puse. Vispirms jāmin nemuzikalitāte! J. Braueres un K. Cīruļa sniegumā pas de deux no Pētera Čaikovska baleta “Gulbju ezers” jau ar pirmajām balerīnas kustībām bija redzama to nesakritība ar muzikālo partitūru (diagonāle pas couru ar nobeigumu attitude), kas nebūt neliecināja par izcilu aplombu, bet tieši otrādi – radās iespaids, ka balerīna netiek galā ar mūziku. Vislielāko izbrīnu radīja balerīnas variācijas sākums (pas de bouree en tournant) pirms mūzikas, kas jau kļuvis par ieradumu arī pārējām baleta solistēm repertuāra izrādēs. Šeit nu gan būtu jāsaka, ka 20. gs. 70.-80. gados baletdejotāju (Litas Beiris, Ineses Dumpes, Zita Errs u. c.) sniegums bija daudz precīzāks un muzikālāks, par tehniku nemaz nerunājot – Z. Errs 32 dubultie fouettes šodien nav pārspēti, tāpat kā Genādija Gorbaņova dubultās tours en l’air! Galu galā, eksistē arī Mariusa Petipā horeogrāfiskās partitūras pieraksti – ja jau mēs saglabājam klasiskā baleta repertuāru, tad saglabājam! Arī abu solistu mākslinieciskais sniegums nepārliecināja. Nepameta sajūta, ka viņi īsti nezina saturu, par žestu valodu nemaz nerunājot, bet baleta mākslā žests ir viens no būtiskākajiem izteiksmes veidiem. Tāpat arī mīmika! Jāatgriežas pie dižā baleta reformatora Ž. Ž. Novēra, kurš raksta: “Seja ir dvēseles atspulgs. Tās dvēseles, kura apgaismo katru sejas līniju un kļūst redzama acīs; vārdu sakot, seja neapšaubāmi ir jūtu, dvēseles kustību un centienu spogulis… Ļaujiet man dot priekšroku dzīvai un apgarotai sejai, nevis maskai. Mūsu seju daudzveidība atšķir mūs citu no cita, seja izsaka mūsu būtību un, visbeidzot, glābj mūs no tā jūkļa, kas rastos Visumā, ja visi cilvēki izskatītos vienādi.” Man liekas, kas šie ir ļoti būtiski vārdi, kurus vajadzētu ņemt vērā, strādājot pie lomām, veicinot un attīstot personības, nevis atražot uz skatuves klasiskās stundas elementus labākā vai sliktākā kvalitātē. Arī Lainas Paiķes un Kirila Baiduka pas de deux no Čezares Punji baleta “Esmeralda” neliecināja par saskanīgu dueta sniegumu.

Nobeigumā gribas atzīmēt, ka jau par tradīciju kļuvušie jauno horeogrāfu un izpildītāju vakari “Iespējams”  ļauj redzēt ne tikai sasniegumus, bet arī trūkumus, kurus bieži vien ikdienas steigā nepamanām vai vienkārši paskrienam tiem garām. Ir apsveicami, ka jaunajiem baleta māksliniekiem ir iespēja pārbaudīt savu profesionālo varēšanu, bet gribētos redzēt vairāk patiesi muzikālus, tehniskus un saturiski piepildītus sniegumus. Kā saka Ž. Ž. Novērs: “Dejas mehāniskā puse novesta pie mums līdz pilnībai, un tajā vairs nevar vēlēties neko labāku; varu sacīt – dažreiz gadās redzēt arī patiesu grāciju un cēlumu, un tomēr tas viss ir tikai daļa no īpašībām, ar kurām būtu jālepojas baletam.”

Titulfoto: no Sabīnes Guravskas dimplomdarba

Latvijas baletdejotāji Evelīna Godunova un Kārlis Cīrulis guvuši izcilus panākumus Maskavas starptautiskajā baleta konkursā, kas Maskavas Lielajā teātrī notika no 10. līdz 20. jūnijam.

Evelīna Godunova pieaugušo grupā sieviešu konkurencē izcīnīja 1. vietu un zelta medaļu, otrā vieta šajā kategorijā netika piešķirta. Kārlis Cīrulis jaunākajā grupā zēnu konkurencē ieguva trešo vietu.

Maskavas starptautiskais baleta konkurss notiek reizi četros gados un ir viens no trim pasaulē prestižākajiem baleta konkursiem. Konkursa žūriju vadīja pasaulslavenais horeogrāfs un pedagogs Jurijs Grigorovičs, žūrijā strādāja ievērojami horeogrāfi, pedagogi un dejotāji no visas pasaules.

Evelīna Godunova absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. No 2010. līdz 2015. gadam bijusi Latvijas Nacionālā baleta soliste. Evelīna Godunova ieguvusi 1. vietu un publikas simpātiju balvu starptautiskajā dejas konkursā Citta di Spoletto (Itālija, 2009), 2. vietu Dienvidkorejas Starptautiskajā baleta festivālā (2012). Par Džuljetas lomas atveidojumu baletā “Romeo un Džuljeta” 2015. gadā saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada sniegums baleta mākslā”.  Kopš 2015. gada Evelīna Godunova ir Dienvidkorejas baleta kompānijas Universal Ballet soliste.

Kārlis Cīrulis 2016. gadā absolvēja Rīgas Horeogrāfijas skolu un pievienojās Latvijas Nacionālā baleta trupai, kur viņa repertuārā ir titulloma baletā “Riekstkodis”, Vergs baletā “Korsārs”, Zilais putns baletā “Apburtā princese”, pas de deux baletā “Gulbju ezers”. Kārlis Cīrulis 2016. gadā ieguvis 1. vietu Starptautiskajā Baltijas baleta konkursā un 2. vietu Starptautiskajā Dienvidkorejas baleta konkursā. Maskavas Starptautiskajam baleta konkursam Kārli Cīruli sagatavoja viņa pedagogs, Latvijas Nacionālā baleta premjers Sergejs Neikšins.

Plašāka informācija par Maskavas Starptautisko baleta konkursu šeit.

Šogad Korejas Starptautiskajā baleta konkursā Seulā no 28. jūnija līdz 1. jūlijam Latvijas Nacionālo baletu pārstāvēja jaunā baleta soliste Jūlija Brauere, konkursā izcīnot bronzas medaļu.

Korejas Starptautiskais baleta konkurss šogad notika jau desmito reizi, pulcējot spēcīgus dalībniekus no visas pasaules. Konkursa pirmajā kārtā Jūlija Brauere dejoja Kitrijas variāciju no baleta “Dons Kihots” un Gamzati variāciju no baleta “Bajadēra”, otrajā kārtā – “Only the wind” Milanas Komarovas horeogrāfijā, savukārt finālā – Esmeraldas variāciju un Balto gulbi no baleta “Gulbju ezers”.

Konkursam Jūliju Braueri gatavoja repetitore Viktorija Jansone, kura arī pamudinājusi Jūliju šajā konkursā startēt.

“Lai gan konkurence konkursā ir sīva – senioru grupā startēja 22 meitenes un 29 puiši – atmosfēra ir ļoti draudzīga, cits citu atbalstām un palīdzam. Šoreiz konkursā jutos ļoti mierīga – uztvēru to kā skaistus svētkus, kuros iespējams darīt to, ko mīlu. Varbūt tas tāpēc, ka Seulā biju jau otro reizi – pirms pieciem gadiem piedalījos Seulas Starptautiskajā dejas konkursā, līdz ar to pilsēta man bija jau pazīstama. Man visgrūtākā konkursos ir ilgā gaidīšana – gan uz uzstāšanos, gan rezultātiem,” stāsta Jūlija.

Jūlija Brauere 2011. gadā absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (Indras Lapšinas klase). 2011. gadā 8. Seulas Starptautiskajā dejas konkursā viņa ieguva „Ballet Chairman” balvu un stipendiju mācībām prestižajā Vašingtonas baleta skolā, kur pavadīja 2011./2012. gada sezonu. 2012./2013. gada sezonā Jūlija Brauere mācījās Bostonas baletā skolā. Māksliniece ieguvusi 1. vietu konkursā „Kristāla kurpīte” (Ukraina), bijusi pusfināliste Valentīnas Kozlovas starptautiskajā baleta konkursā (Ņujorka, 2013), saņēmusi Bostonas Latviskā mantojuma fonda „Oskara balvu”. 2015./2016. gada sezonas sākumā Jūlija Brauere debitēja Džuljetas lomā Sergeja Prokofjeva baletā „Romeo un Džuljeta”, kā arī Marijas lomā Pētera Čaikovska baletā “Riekstkodis”. 2016./2017. gada sezonā Jūlija Braurere piedalījās baleta “Pērs Gints” jauniestudējumā Zaļās lomā un baleta “Pie zilās Donavas” jauniestudējumā Anneles lomā, par kuru viņa ir izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā “Gada sasniegums baleta mākslā”.

Pagājušajā gadā šī konkursa vecākajā grupā startēja Jolanta Lubēja, iegūstot nedalītu pirmo vietu. Savukārt Kārlis Cīrulis ieguva otro vietu junioru grupā. 2015. gadā Ieva Rācene tika godalgota par trešo vietu, bet Paula Lieldidža-Kolbina junioru konkurencē ieguva sudraba medaļu. 2014. gadā sudraba godalgu šajā konkursā ieguva Annija Kopštāle.

Latvijas Nacionālā baleta patrons ir “Skonto Būve“. 

Ar izcilajam Latvijas Nacionālā baleta premjeram Aleksejam Avečkinam (1976–2013) veltītu vakaru Cēsu mākslas festivālā pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas balets. 29. jūlijā plkst. 20.00 Cēsu koncertzālē notiks koncerts “Alekseja Avečkina zvaigzne”, ko veido Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis, komponists Arturs Maskats, mākslinieks Andris Freibergs un režisors Roberts Rubīns. Katram no programmā iekļautajiem priekšnesumiem ir saistība ar Alekseja Avečkina unikālo talantu un radošo darbību.

Koncerta īpašais viesis Artura Maskata baleta “Bīstamie sakari” fragmentā būs čehu baleta zvaigzne Jans Fouseks, kurš dejoja “Bīstamo sakaru” uzvedumā Brno teātrī Národní divadlo un kuru kā repetitors šai lomai sagatavoja Aleksejs Avečkins. Fouseks dejoja Valmona lomu trīs sezonas un par šo lomu saņēma nozīmīgo Čehijas Valsts prēmiju.

Būs arī Čaikovska baleta “Gulbju ezers”, Adāna baleta “Korsārs” un Bizē – Ščedrina baleta “Karmena” fragmenti. Koncerta ievadam ņemts Zilā putna un princeses Florinas duets no Pētera Čaikovska baleta “Apburtā princese”, kas bija pirmais numurs, ko 1996. gadā Aleksejs dejoja uz Baltā nama skatuves pēc pārcelšanās uz Rīgu no dzimtās Baltkrievijas.

Videoformātā būs iespēja redzēt fragmentus no speciāli Cēsu mākslas festivālam gatavotā priekšnesuma, kas tapa sadarbībā ar kontrabasistu, komponistu Kristapu Pētersonu un horeogrāfu Kirilu Burlovu. Arturs Maskats saka: “Labi, ka ir saglabājies ieraksts ar izteiksmīgiem tuvplāniem – to skatīties ir tiešām aizraujoši.”

Koncertā dejos Elza Leimane-Martinova, Margarita Demjanoka-Skuteļska, Baiba Kokina, Viktorija Jansone, Jolanta Lubēja, Sabīne Guravska, Sergejs Neikšins, Raimonds Martinovs, Arturs Sokolovs un Kārlis Cīrulis.

6. augustā plkst. 20.00 Dzintaru koncertzālē notiks 18. Starptautiskais baleta festivāls “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Savā pilngadībā festivāls priecēs ar izcilu spāņu, kanādiešu, serbu, armēņu un kazahu mākslinieku sniegumu, kā arī iepazīstinās ar Latvijas horeogrāfu jaunākajām idejām un dejotāju sasniegumiem klasisku lomu interpretācijā.

Ārvalstu viesu vidū festivāla pilngadības svētkos būs Štutgartes baleta vadošie solisti spāniete Alīsija Amatrieina un kanādietis Džeisons Reilijs. Tiem, kuri iemīlēja iepriekšējās sezonas jauniestudējumu “Pērs Gints”, īpaša dāvana būs serbu laikmetīgā baleta izpildītāja Miloša Isailoviča viesošanās.

Virtuozās tehnikas cienītājiem patiks armēnis Avetiks Karapetjans, kurš saņēmis godalgas vairākos starptautiskos baleta mākslinieku konkursos. Viņš ir solists Tulūzas “Le Capitole” baleta teātrī un Rīgā dejos pārī ar Elinu Kamalovu no Marijas teātra.

Dienvidniecisko temperamentu nodrošinās vadošo baleta solistu pāris no Astanas Valsts operas un baleta teātra – kazahstānieši Bahtijars Adamzans un Madina Basbajeva. Arī viņi plūkuši laurus prestižos baleta konkursos Maskavā un Ņujorkā.

Šīs vasaras sākumā baleta mākslas vārds īpaši skaļi izskanēja Latvijas dejotāju panākumu dēļ. Prestižajā Maskavas baleta konkursā Evelīna Godunova ieguva zelta medaļu vecākajā grupā, bet Kārlis Cīrulis – trešo vietu jaunākajā grupā. Maskava ir klasiskās dejas templis, kur konkursu balvas nozīmē vairāk nekā citur. Iespēja redzēt jauno talantu Kārli Cīruli mirkli pirms starptautiskas karjeras ir tikai viens no iemesliem, lai augusta sākumā dotos uz Jūrmalu.

Vēl viena festivāla tradīcija ir tikšanās ar iemīļotajiem pašmāju māksliniekiem starpsezonu neformālajā gaisotnē ar atskatu uz sezonas spilgtākajiem darbiem. Dzintaros dejos Latvijas Nacionālā baleta solisti Elza Leimane, Baiba Kokina, Jolanta Lubeja, Jūlija Brauere, Arturs Sokolovs, Raimonds Martinovs, Antons Freimans, Kārlis Cīrulis, Germans Ševčenko ar kordebaletu, izpildot fragmentus no jaunākajiem sezonas iestudējumiem “Pie zilās Donavas”, “Romeo un Džuljeta”. Horeogrāfi Raimonds Martinovs, Milana Komarova un Elza Leimane horeogrāfijas veido jau vairākus gadus. Viņi tuvojas horeogrāfa pilngadībai, kad skatītāji vairs nedos jauno mākslinieku atlaides. Intriģējoši, ko viņi būs sagatavojuši šogad. Elzas Leimanes darbs izrādē “Vārna” sola interesantus pavērsienus horeogrāfes daiļradē.

Pateicoties festivāla ilggadējā vadītāja un dvēseles – Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa – aizrautībai un baleta mākslas mīlestībai, festivāls jau astoņpadsmit gadus aug un pilnveidojas, sagādājot tradicionālos baleta svētkus Latvijas iedzīvotājiem un Jūrmalas viesiem.

Latvijas Dejas informācijas centrs sadarbībā ar Kultūras ministriju nodibinājis Dejas balvu, kas turpmāk būs Latvijas augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā. Reizi divos gados tiks piešķirtas 14 balvas par izciliem sasniegumiem baletā, laikmetīgajā, mūsdienu un skatuviskajā tautas dejā, kā arī pedagoģiskajā un pētnieciskajā darbā. Šomēnes žūrija jau uzsākusi darbu pie izrāžu vērtēšanas, bet pirmā Dejas balvas pasniegšanas ceremonija notiks 2019. gada Dejas dienas ietvaros.

Līdz šim plašajai, bet sašķeltajai dejas nozarei Latvijā nav bijis sava vienojoša apbalvojuma – norisinājušās vienīgi atsevišķas skates, konkursi un sacensības, atsevišķas žūrijas piešķīrušas teātra balvu “Spēlmaņu nakts” baleta un laikmetīgās dejas jomā, taču process nav ticis vērtēts kopumā. Jaunās Dejas balvas mērķis ir veicināt nozares vienotību, informācijas apriti un pieejamību, kā arī starptautisko sadarbību. Katrs laureāts saņems īpaši veidotu mākslas darbu un naudas balvu.

Dejas balvas žūrijas sastāvu veido baleta mākslas eksperti Gunta Bāliņa, Marians Butkevičs un Regīna Kaupuža, laikmetīgās dejas eksperti Ramona Galkina un Andris Kačanovskis, skatuviskās tautas dejas eksperti Gints Baumanis un Alda Skrastiņa, mūsdienu dejas eksperti Inga Raudinga un Guntis Spridzāns. Par žūrijas komisijas priekšsēdētāju ievēlēta Regīna Kaupuža, viņas vietnieks ir Gints Baumanis.

Augustā žūrija jau noskatījusies dejas izrādes Valmieras teātra festivālā, Liepājas mākslas forumā un festivālā “LNSO Vasarnīca”. Nākamie skatāmie darbi paredzēti festivāla “Homo Novus” ietvaros.

Dejas balva žūrija vērtēs pilna apjoma jauniestudējumus un uzvedumus, bet ne atsevišķas dejas, kas jau tiek vērtētas skatēs un konkursos. Balvas žūrija un Latvijas Dejas informācijas centra valde sekos līdzi aktuālajiem notikumiem, taču balvas kritērijiem atbilstošus darbus var pieteikt ikviens. Līdz ar jaunās balvas izveidi “Spēlmaņu nakts” balva vairs netiks piešķirta kategorijās “Sasniegums laikmetīgajā dejā” un “Sasniegums baleta mākslā”, tiks apbalvots vienīgi kustību mākslinieks dramatiskā teātra izrādēs.

Ziņas par Dejas balvu un citām Latvijas Dejas informācijas centra aktivitātēm tiks publicētas tīmekļa vietnēs ballet.dance.lv un journal.dance.lv, kas turpinās savu 2011. gadā iesākto – publicēs ziņas, recenzijas un intervijas par baletu un laikmetīgo deju.

Titulattēlā: Dejas balvas žūrija Liepājas mākslas forumā. Foto: Daiga Rutka.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) izziņo vasaras festivāla “LNSO vasarnīca” atklāšanas koncerta programmu, kurā festivāla apmeklētājus priecēs divi jaundarbi – Krista Auznieka skaņdarbs kamerorķestrim “Uguns un roze” un modernā baleta “Karmena” uzvedums horeogrāfes Milanas Komarovas speciāli festivālam veidotā stāstā ar primabalerīnu Viktoriju Jansoni titullomā. Muzicēs Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā.

Žorža Bizē operas “Karmena” populārās tēmas slavenais krievu komponists Rodions Ščedrins (1932) licis mežonīgos ritmos, spilgtinot kaislību tēmu un pasvītrojot likteņa iejaukšanos. Jaunā horeogrāfe Milana Komarova speciāli “LNSO vasarnīcai” izveidojusi savu stāstu par pazīstamo tēmu.

Milana Komarova saka: “Balets “Karmena” visiem asociējas ar klasisko izskatu un horeogrāfiju. Bet šoreiz stāsts tiks atveidots laikmetīgā baleta valodā, nezaudējot Rodiona Ščedrina mūzikas gaisotni un spānisko mentalitāti. Hosē un Karmenas attiecību postošās un iznīcinošās dabas priekšnojautu izrādē ienesīs jauns tēls – Liktenis. Izrādē uzsvērti galveno varoņu pretstati – Hosē Karmenas dēļ gatavs uz visu, bet Karmenai dzīve ir kā spēle.”

Līdzās Viktorijai Jansonei uz skatuves būs viņas lieliskie kolēģi no Latvijas Nacionālā baleta: Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un Kārlis Cīrulis.

Festivāla atklāšanas koncerta muzikālā vadība uzticēta diriģentam Normundam Šnē, kura vadībā “LNSO vasarnīcā” pirmoreiz muzicēs izcilais kamerorķestris Sinfonietta Rīga.

Koncerts notiks 25. augustā plkst. 20:00 Vidzemes koncertzālē “Cēsis”. Stundu pirms koncerta skatītāji tiks aicināti doties uz Ērģeļzāli, kur Orests Silabriedis vadīs Pirmskoncertu sarunu ar kādu no koncerta dalībniekiem.

Gunta Bāliņa

“Četrsimt gadu, kopš pastāv klasiskā deja, nebeidzas strīdi par to, kas tad īsti ir balets. Ko tajā drīkst, un ko nedrīkst? Kas ir likumīgs, un kas ir bandubērns? Kas paliekošs, un kas pieskaitāms modes untumiem? Es noteikti neatklāšu neko jaunu, jo daudzi jau pirms manis snieguši un droši vien vēl pēc manis sniegs vienkāršu atbildi. Jādejo! Nevis jāsporto, nevis jāizrāda tērpi, nevis pantomīma jāveido, bet pirmām kārtām jādejo! Jāsavij kustība pēc kustības muzikāli izteiksmīgā audumā, kur atrodas vieta arī visam citam – mīmikai, žestiem, reveransiem, pat vārdiem, dziesmai, iebrēcieniem, dzīvam zirgam uz skatuves, feieriskiem trikiem utt. Visam atrodas vieta. Bet ne galvenā. Ja arī triku pietrūks, bet cilvēks dejos – bez mūzikas, bez tērpa, bez gaismām, sevī iegrimis, kaut kam par godu, kaut ko lūdzot vai nīstot, vai priecinot – būs deja. Būs balets!” (Māris Liepa)

Ar šiem vārdiem par paliekošām vērtībām baleta mākslā, ko teicis viens no ievērojamākiem 20. gs. baletdejotājiem Māris Liepa, vēlos ievadīt sarunu ar Regīnu Kaupužu – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV), Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) pedagoģi un repetitori, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) docenti, Latvijas Baleta un dejas ģildes un Starptautiskā Baltijas Baleta konkursa dibinātāju. Nesen Regīna Kaupuža kļuvusi arī par Dejas balvas žūrijas priekšsēdētāju.

Gunta Bāliņa. Regīna, Tev šis pusgads ir bijis ļoti piesātināts ar baleta mākslas aktivitātēm! Tu visu laiku esi bijusi ceļā un radošajā procesā?

Regīna Kaupuža. Jā, šis pusgads ir bijis viens milzīgs skrējiens un piesātināts ar baleta mākslu un baleta izglītības aktualitātēm! Bet sākšu visu pēc kārtas – vispirms pie radošā maratona jāmin Žaka Ofenbaha pasaku opera “Orfejs pazemē”, kuras pirmizrāde notika 2. un 4. februārī, atzīmējot JVLMA operstudijas “Figaro” 20 gadu pastāvēšanas jubileju. Tas bija aizraujošs darbs ar operstudijas māksliniecisko vadītāju, profesoru Viesturu Gaili, un mūžam radošo režisoru Uģi Brikmani. Šajā iestudējumā varēja ļauties izdomai, asprātībai un jautrībai. Šī opera, kurai komponists devis apzīmējumu “operete”, spoži apliecina Ofenbaha bagātīgo fantāziju, aizraujošo izdomu. Slavenais kankāns tika veidots jaunās kustībās un pēc publikas ovācijām tika atkārtots uz bis.

G. B. Arī no savas puses gribu tevi apsveikt ar šo izcilo un asprātīgo horeogrāfisko iestudējumu. Tavs veikums novērtēts arī presē… “Divdesmit sešiem dalībniekiem uz skatuves un iestudējuma radošajai grupai, kurā nenovērtējama loma ir horeogrāfei Regīnai Kaupužai, izdevusies tik dzīva, kvalitatīva un interesanta izrāde, ka to droši varētu iekļaut LNO Jaunās zāles repertuārā.” (Inese Lūsiņa, “Vulkāna izvirdums”, “Diena”, 19.02.2017.)

Savukārt šovasar Maskavā notika XIII Starptautiskais baleta konkurss, kurā piedalījās mūsu LNOB solists Kārlis Cīrulis un Latviju pārstāvēja arī Evelīna Godunova, kura nu jau vairākus gadus ir Seulas baleta vadošā soliste. Tev bija iespēja klātienē redzēt tā norisi un, protams, gūt milzīgu gandarījumu par mūsu dejotāju panākumiem – Evelīnai pirmā vieta un zelta medaļa, savukārt Kārlim – trešā vieta. Bet bija vēl viens nozīmīgs notikums – par to pastāsti mazliet izvērstāk!

R. K. Domājot par Latvijā iedibinātā Starptautiskā Baltijas baleta konkursa attīstības ceļu, uzsākām sarunas par sadarbības iespējām ar pasaules pazīstamākajiem un izcilākajiem baleta konkursiem un rezultātā saņēmām uzaicinājumu kļūt par Starptautiskās baleta konkursu federācijas biedriem. Tā nu šī gada jūnijā piedalījāmies federācijas ģenerālajā asamblejā un tikām uzņemti federācijas kandidātos. Kopā bijām trīs kandidāti – ASV Starptautiskais baleta konkurss Džeksonā, kas ir viens no pazīstamākajiem pasaulē, Lozannas baleta konkurss ar jau 40 gadu pieredzi un mēs, Starptautiskais Baltijas baleta konkurss. Par to man patiess prieks! Starptautiskā baleta konkursu federācija ir dibināta 2005. gadā,  X Maskavas Starptautiskā baleta konkursa laikā, un kā patstāvīga juridiska organizācija darbojas kopš 2006. gada. Šobrīd federācijā apvienojušies 18 dažādu valstu nozīmīgākie baleta konkursi un festivāli.  Tā priekšsēdētājs kopš 2007. gada ir Sergejs Usanovs (Сергей Усанов). Viņš ir arī Starptautiskā P. Čaikovska pianistu konkursa federācijā – interesanti ir tas, ka abi šie konkursi Maskavā notiek vienlaicīgi. Domāju, tam ir savs loģisks skaidrojums, jo deja nepastāv bez mūzikas un ritma. Jāatzīmē, ka XIII Starptautiskā Maskavas baleta konkursā galvenais vērtēšanas kritērijs bija tieši muzikalitāte, tās izpratne un izpildījuma precizitāte. Par to runāja gan pedagogi, gan žūrija, gan kritiķi. Un es pilnīgi piekrītu, jo šajā konkursā žūrijas augstāko novērtējumu izpelnījās tieši tie sniegumi, kas bija unisonā ar mūziku.
Starptautiskā baleta konkursu federācija dibina radošus sakarus ar starptautiskiem baleta konkursiem un festivāliem, dalās pieredzes, informācijas un viedokļu apmaiņā, organizē starptautiskus koncertus un popularizē konkursu darbību pasaulē. Tomēr federācijas galvenais uzdevums ir jaunu talantīgu dejotāju meklējumi un palīdzība tiem profesionālās meistarības pilnveidē.

G. B. Apsveicu! Bet, tikko Tu atgriezies no Maskavas, jau nākamais projekts bija priekšā!

R. K. Jā! Atgriezos ar ļoti lielu gandarījuma sajūtu par to, ka mūsu Latvijas balets ir izskanējis pasaulē. Tika novērtēti mūsu dejotāji un horeogrāfe Milana Komarova. Daudzi preses pārstāvji atzinās, ka ir daudz laba dzirdējuši par mums, un tas, protams, bija ļoti patīkami! Pasmēlos arī idejas savam konkursam.
Bet jau pēc dažām dienām sākās mans nākamais projekts – no 23. līdz 30. jūnijam RHV audzēkņi ar Uģa Prauliņa baletu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” piedalījās vienā no vecākajiem un populārākajiem bērnu teātra festivāliem pasaulē – 57. Starptautiskajā Bērnu teātra festivālā Šibenikā, Horvātijā. Šajā festivālā piedalījāmies jau otro reizi. Pirmā dalība bija pirms pieciem gadiem. Šoreiz festivāla ietvaros dejojām uz atklātās skatuves Šibenikā un jaunuzceltā kultūras namā Drnišā. Projektu atbalstīja VKKF. Jau otro reizi balets iepriecināja un pārsteidza horvātu skatītājus ar savu aizrautīgo mūziku, skolas audzēkņu izcilo dejojumu un izrādes spilgto noformējumu. Īpašo kvalitāti palīdzēja radīt Latvijas Nacionālās operas un baleta mākslinieki Kristaps Jaunžeikars, Andžejs Signarskis un Žans Mergoļds, kā arī gaismu mākslinieks Kārlis Kaupužs, izrādes asistente Ieva Kārkliņa un rekvizītu un dekorāciju meistars Artūrs Trokšs. Skolotājs Marians Butkevičs sagatavoja izrādes solistes Jolantu Lazdāni un Kristu Štrausu. Paldies visiem audzēkņiem, kas viesizrādēm gatavojās ar lielu aizrautību un milzīgu atbildību. Panākumi bija ļoti lieli, un izrādes fināla īru deju bija jādejo divas reizes!

G. B. Beidzot atpūta?

R. K. Es jau cerēju, ka beidzot sāksies atvaļinājums, bet tomēr vēl nē! Jūnijs beidzās skaisti, bet jūlijs piedāvāja jaunus izaicinājumus. Sadarbību atkal piedāvāja operas studija “Figaro” un Viesturs Gailis, kurš uzaicināja piedalīties Bērnu operas svētkos LVM dabas parkā Tērvetē ar izrādi “Eža kažociņš”. Atteikties nevarēju!
Bērnu operas svētki Tērvetē norisinās jau ceturto gadu. Šogad 8. jūlijā pirmizrādi piedzīvoja Ādolfa Skultes pasaku opera bērniem “Eža kažociņš”. Opera veidota pēc Artūra Birnsona libreta, un salīdzinājumā ar Viļa Plūdoņa pasaku tajā spilgtāk un plašāk atainota cīņa starp labo un ļauno. Ezītis ar saviem draugiem Zaķi, Vāveri, Stirnu, Lāci un suni Čapu pretnostatīti Ļaunajam burvim un kalpiem – Mošķi, Nagažu, Spīganu un diviem Tīģeriem. Operstudijas “Figaro” iestudējums Viestura Gaiļa vadībā tika veidots tieši Tērvetes opersvētkiem. Iestudējumā piedalījās vairāk nekā divdesmit “Figaro” solisti, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvente Krista Veide, un 1.–3. klašu audzēkņi Terēza Zabarovska, Lauma Vainauska, Ilana Jeļičeva, Milana Smirnova, Gundega Reinika un Marta Mulareka. Šis iestudējumā Anneles kalns kļuva pat skatuvi, mežs veidoja dekorācijas, pa ceļu brauca īsta kariete, kurās īsts ugunskurs, un izrādē tika iesaistīti arī bērni – skatītāji, kuriem tika piedāvātas sivēntiņu lomas un jautras rotaļas. Daudzas interesantas situācijas veidojās izrādes laikā. Sanāca ļoti atraktīva izrāde,  kas raisīja dalībniekos un skatītājos pozitīvas emocijas. Manuprāt, ir svarīgi audzēkņiem baletskolā iemācīt izprast uzstāšanās prieku ne tikai uz LNOB skatuves, bet arī citos radošos projektos kā, piemēram, šī opera, kurā ir deja, saturiskā darbība un pamatīga līdzdarbošanās. Un šajā reizē viņi jutās kā aktieri! Tieši tāpat kā “Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos”, kurā skatuves telpa ir pazīstama jau no pirmās klases, bet reizēm ir neordināras skatuves un jāsaprot, kā tajās dejot un piepildīt telpu. Tā bērniem ir laba pieredze izpratnei par dejas telpas izmantošanas iespējām. Vienlaikus viņi kļūst atvērti dažādiem projektiem.
Bet, protams, ar to vēl viss nebeidzās! Rīgas Horeogrāfijas vidusskola saņēma uzaicinājumu piedalīties Senās mūzikas festivālā, kura ietvaros 7. jūlijā notika Henrija Pērsela operas “Didona un Enejs” uzvedums. Rīgas Svētā Pētera baznīcā operu skatītājiem piedāvāja “Coin du Roi” – vienīgā privātā operkompānija Itālijā, kuras uzmanības lokā ir opermūzika, kas tapusi pirms romantisma ēras. “Coin du Roi” gan respektē skatuves darbu vēsturisko izcelsmi un autoru ieceres, gan nebaidās eksperimentēt un radoši pieiet operu iestudējumiem, meklējot tiltus starp seno un mūsdienīgo un saviem uzvedumiem izraugoties ar īpašu šarmu apveltītas vietas. Šis projekts tapa ļoti ātri, jo divās dienās bija jāapgūst jau zināma horeogrāfija. Jāatzīst, ka izpildījums bija ļoti interesants! Projekts tika īstenots sadarbībā ar “Latvijas koncertiem”.

G. B. Kā noprotu, tad tavs vasaras maratons turpinājās?

R. K. Jā, tūlīt bija jādodas atpakaļ uz Horvātiju, Bračas salu, kur biju uzaicināta pasniegt meistarklases. Šīs meistarklases organizē un vada dejotāja Almira Osmanoviča. Diemžēl nevarēju tur būt visu piedāvāto laiku, jo nākošais projekts jau “spieda uz papēžiem”.
Tas bija brīnišķīgs Gunta Gailīša piedāvājums veidot horeogrāfiju Džuzepes Verdi komiskās operas “Falstafs” iestudējumam 25. Starptautiskajos Siguldas Opermūzikas svētkos. Iestudējuma pirmizrāde notika 29. jūlijā Siguldas pilsdrupu estrādē. Džuzepes Verdi brīnišķīgais, asprātīgi un dzīvespriecīgi veidotais darbs vienlīdz emocionāli pārsteidza, aizrāva un iepriecināja gan iestudējuma dalībniekus, gan publiku. Operas panākumus garantēja diriģents Atvars Lakstīgala, režisors Guntis Gailītis, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa un fantastiski radošie, lieliskie solisti Pjērs Īvs Privo, Maija Kovaļevska, Kalvis Kalniņš un citi, kā arī festivāla koris un orķestris un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas dejotāji. RHV audzēkņiem mūzikas sarežģītā partitūra bija īsts cietais rieksts. Arī būt kopdarbībā ar tik spēcīgām personībām bija atbildība un krietns izaicinājums. Bet pēc izrādes nerimstošie aplausi, ovācijas, prieks, pozitīvās emocijas, lepnums un gandarījums par paveikto ir patiesās vērtības, kas ilgi paliks atmiņā, dos spēku un drosmi jauniem izaicinājumiem.

G. B. Un noslēgumā…

R. K. Un visam noslēgumā – no 17. līdz 30. jūlijam Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā sadarbībā ar ASV Atklāto pasaules dejas fondu (Open World Dance Foundation) un Latvijas Baleta un dejas ģildi jau otro reizi tika rīkoti Starptautiskie vasaras intensīvie kursi krievu klasiskās dejas skolas tehnikas apguvē audzēkņiem un skolotājiem. Kursus vadīja izcili krievu un franču klasiskā baleta skolas pedagogi. Krievu klasiskās dejas tehnikas nodarbības vadīja Sanktpēterburgas A. Vaganovas Krievu baleta akadēmijas profesore Irina Trofimova, kā arī Amerikas baleta teātra (American Ballet Theatre) soliste, savulaik Krievu baleta akadēmijas audzēkne Jekaterina Ščelkanova. Franču klasiskās dejas tehnikas nodarbības vadīja kādreizējā Parīzes Grand opera baleta zvaigzne profesors Sirils Atanasofs (Cyril Atanassoff). Raksturdeju tehniku dalībnieki apguva pedagoģes Elenas Šerstņevas vadībā. Aktiermeistarības nodarbības vadīja temperamentīgais Sanktpēterburgas A. Vaganovas Krievu baleta akadēmijas skolotājs Aleksandrs Stepins. Meistarklasēs piedalījas 45 audzēkņi un 30 pedagogi no ASV, Polijas, Ķīnas, Japānas, Turcijas, Lietuvas un Latvijas. Intensīvo vasaras kursu nobeiguma pasākums notika Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā baleta zālē.
Praktiskās nodarbībās audzēkņi papildināja savas zināšanas un stiprināja prasmes kustību izpildījuma tehnikas apguvē, iepazina jaunas raksturdeju un aktiermeistarības etīdes. Meistarklašu nobeiguma koncertā dalībnieku sniegums bija vērienīgs un izcils. Koncertu noskatījās vairāk nekā 100 skatītāju.

G. B. Visa šī maratona laikā ir bijis arī viens ļoti nozīmīgs notikums tavā pedagoģiskajā darbā – tev tika pasniegta Latvijas Nacionālā kultūras centra iedibinātā Cimzes balva izcilākajiem kultūrizglītības skolotājiem! Lai spēks, izturība, daudz radošu veikumu tavos turpmākajos nebeidzamajos maratonos!

Foto: no personiskā arhīva

10. novembrī Latvijas Nacionālais balets aicina uz sezonas pirmo pirmizrādi – baletu “Dons Žuans” ar Volfganga Amadeja Mocarta un Friderika Šopēna mūziku, ko aranžējis Andrejs Puškarevs.

2017. gada vidū darbību uzsācis Latvijas Dejas informācijas centrs. Tā centrālajā informatīvajā vietnē www.dance.lv atrodama informācija par Dejas balvu, par jaunumiem dažādos dejas žanros, par starptautiskiem sadarbības projektiem un arī dažādām iespējām Latvijas dejas māksliniekiem. Šī gada beigās un 2018. gada sākumā notiks vairākas dejotāju atlases labi zināmās dejas un baleta kompānijās.

Dejotāju atlase Nīderlandes Nacionālajam baletam

Dejotāju konkurss dejas kompānijai Rambert2

Ungārijas Nacionālais balets meklē dejotājus

Berlīnes Valsts baleta mākslinieciskie direktori Joahims Ēmans un Saša Valca izsludina dejotāju atlasi

Olga Dolina*

1.decembrī Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris (LNOBT) piedzīvoja vērienīgu pirmizrādi, kurai ir lemts kļūt par turpmāko gadu repertuāra naglu. Pēc Franca Kafkas romāna motīviem iestudētais laikmetīgais divcēlienu balets “Process” sagrāva pat relatīvi konservatīvu Baltijas baleta cienītāju piesardzīgo skepsi. Nerimstoši stāvaplausi, biļetes uz tuvāko izrādi nākamā gada sākumā – izpārdotas. Tā kā plānojiet teatrālo atvaļinājumu Viļņā laicīgi – tas tiešām ir tā vērts. 

Lietuvas Nacionālā baleta mākslinieki ir pierādījuši, ka panākumi ir iespējami ne tikai tad, kad no kādas Eiropas laikmetīgā baleta galvaspilsētas tiek ataicināts vieshoreogrāfs. “Process” ir 100% Lietuvā radīts balets “no nulles”: Martina Rimeiķa (Martynas Rimeikis) horeogrāfija pēc Laurina Katkus (Laurynas Katkus) libreta, Mindauga Urbaiša (Mindaugas Urbaitis) oriģināli komponēta mūzika un Marijus Jacovska (Marijus Jacovskis) scenogrāfija.

Jaunajam horeogrāfam Martinam Rimeikim, kas lietuviešu publikai ilgāk pazīstams kā trupas solists, “Process” ir pirmais “pilnmetrāžas” baleta iestudējums uz LNOBT skatuves. 2012. gadā pēc LNOBT baleta radošā direktora Kšištofa Pastora (Krzysztof Pastor) iniciatīvas tika izveidots projekts “Creative Impulse” – jaunu ideju un radošo eksperimentu laboratorija, kuras ietvaros Nacionālā baleta trupas dejotāji var izmēģināt un izrādīt publikai savus spēkus tieši horeogrāfijas lauciņā. Rimeiķa darbi ir šīs apsveicamās iniciatīvas pirmie augļi: projekta atklāšanas gadā viņš uzreiz piesaistīja uzmanību ar kompozīciju “Gaidot Godo”, kurai vēlāk sekoja “Adagio stīgām” (2014) un “Vienatnē” (2016).

Kafkiānisma ceļi

Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta modernisma literatūras autoriem, sava laika atsvešinātās sabiedrības groteskā un absurdā apdziedātājs, Francs Kafka rakstīja “Procesu” Pirmā pasaules kara un vienlaikus personīgas mīlas katastrofas laikā. Bankas ierēdnis Jozefs K. vienrīt pamostas savā istabā, kur bez jebkāda iemesla tiek apcietināts. Pret viņu ir iesākts process, un nevainīgais varonis bezspēcīgi cenšas izbeigt tiesu un cīnīties pret sirreālas birokrātiskas sabiedrības armiju. Kafka – tā ir ekspresionistiska fantasmagorija – vai varētu būt pateicīgāka literārā bāze horeogrāfiskām izpausmēm?! Romāns “Process” ir eksistenciāls, sociāli satīrisks un antiutopisks pareģojums, ko tikpat viegli var attiecināt uz 21. gadsimta reālijām, tāpēc pēdējā dekādē režisori un horeogrāfi pie Kafkas daiļrades vēršas arvien biežāk. Būs interesanti sagaidīt, ar kādiem akcentiem “Procesu” iestudēs Mārcis Lācis – pirmizrāde gaidāma jau 18. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī.

Autors savā gluži vai bezkaislīgajā rakstīšanas manierē neizsaka personisku attieksmi pret notiekošo, tajā pašā laikā precīzi uzsver varoņu kustību un mīmikas īpašības. Tas dod salīdzinošu brīvību tālākām viņa tekstu interpretācijām – ekranizācijām vai skatuves inscenējumiem. Piemēram, kino klasikas dižgars Orsons Velss ekranizē romānu 1962. gadā un uzskata to par labāko filmu savā režijas karjerā. Ar formālu interjeru bezgalību, teju postapokaliptiski urbānu eksterjeru trauksmaino tukšumu, kinokameras rakursu visneiedomākajiem leņķiem un asu montāžu – diez vai kāda cita ekranizācija varētu vizualizēt Kafkas pasauli tik suģestējoši.

Īpatnēju paņēmienu izmanto vācu režijas radikālis Andreass Krīgenburgs (Andreas Kriegenburg): 2008. gadā uz Minhenes Kammerspiele teātra nestabili rotējošās skatuves Jozefa K. lomu horeogrāfiski izsmalcināti un groteski atveido septiņi aktieri. No režijas viedokļa līdzīgu interpretāciju izvēlas Rimeikis. Kā tiek uzsvērts lietuviešu baleta izskaņā, Jozefs K. tomēr ir cilvēks bez sejas, bez individualitātes. Viņa stāsts ir tikai viens no simtiem līdzīgu, viņš ir izplūdis kolektīvā neapzinātā masā. Cīnās, bet piekāpjas. Vairs neizceļas, tātad neredzams. Neredzams un aizmirsts – tikpat kā miris. Baleta fināls vienubrīd pat šķiet iedarbīgāks par paša romāna nobeiguma ainu – tiešo un brutālo Jozefa K. noduršanu ar nazi. Par šo nonāvēšanas rīku formāli atgādina vien efektīga trīsstūra šķautne skatuves kreisajā malā: giljotīna, kas nolaižas kā spriedums.

Dramatiskā baleta pēdās

Dramatiskais balets jeb horeogrāfiskā drāma – baleta apakšžanrs, kur izrādes librets ļoti bieži ir balstīts pasaules literatūras “grāvēju” sižetā – vienmēr būs skatītāju iemīļots. Kino un teātra interpretācijas ir viens, bet ar deju ir citādi. Kustības valoda, būdama abstrakta un nosacīta, pati par sevi dod papildu slodzi uztverei. Ja literatūrā teksts kalpo par galveno domas nesēju un reprezentē prātu, sižeta problemātikas pārnešana dejas un mūzikas plaknēs uzreiz atkailina juteklisko, individuālo, iracionālo. No vienas puses, ja balets balstīts romāna saturā, tas atvieglo skatītāja uzdevumu. Viņa un horeogrāfa arsenālā ir pietiekoša savstarpēji saistītu kultūrkodu kopa, kas šo stāstu apvij un kas palīdz neapmaldīties laikmetīgās horeogrāfijas nosacītībā. No otras – horeogrāfam jāaktivizē sava režisoriskā jauda un jāspēj neuzbāzīgi, bet precīzi saaust libreta darbību, varoņu rīcības un baleta horeogrāfijas zīmējumu.

Pats “Procesa” radītājs Martins Rimeikis atzīst, ka salīdzinājumā ar literatūru deja vienmēr atļauj vairāk uztveres brīvības un tieši tam jākļūst par iestudējuma priekšrocību. “Strādājot es nemitīgi risinu mīklu: kā nepārvērst skatuves darbību absolūtā abstrakcijā vai otrādi – kā izvairīties no ilustratīvas teatralitātes, pilnas ar pantonīmu,” uzsver horeogrāfs. “Process” ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad tas izdevies filigrāni precīzi un horeogrāfs ir noturējis balansu ar pieredzējuša gaisa akrobāta meistarību.

“Procesa” horeogrāfijas DNS

Veidojot baleta libreta karkasu, autori atteicās no metodiskas ainu vizualizācijas, kas tikai kaitētu iestudējuma viengabalainumam, un saglabāja vien pamatnotikumu hronoloģiju. Libreta autors Laurins Katkus atzīst, ka līdzīgi pratinātājam viņš centās izdabūt no horeogrāfa būtiskākās un nozīmīgākās idejas. “Man “Process” ļauj izteikties par brīvību vārda plašākajā nozīmē. Cerība, kas paliek dzīva par tumšākajās situācijās, man šķiet ļoti nozīmīga. Ja Jozefs K. zaudētu cerību, “Process” beigtos jau pirmajā nodaļā,” stāsta Rimeikis. Baleta astoņās ainās cits citam seko solo, dueti, trio vai kordebaleta iznācieni, un katra no epizodēm ir apzīmogota ar kādu īpašu ķermenisku izteiksmi un dejotāju variatīvām kustību trajektorijām. Vadošais solists (pirmizrādes vakarā – Jeronims Krivicks (Jeronimas Krivickas)) gandrīz visu laiku atrodas uz skatuves un ir katra atsevišķā dejojamā gabala galvenais virzošais spēks, kam jātur skatītāju spriedzē visas izrādes gaitā. Nav tas vieglākais enerģijas saglabāšanas un apmaiņas uzdevums, bet Krivickam tas izdodas mākslinieciski pārliecinoši.

Vispār jau pirmizrāžu vakari ir tie nepateicīgākie, lai objektīvi vērtētu dejotāju, it īpaši kordebaleta tehniskās precizitātes sniegumu. Jo vairāk, kad baleta izteiksmes stilu diktē libretu caurvijošs bezpersoniska pūļa spēka motīvs, kas horeogrāfiski izpaužas paralēlās, precīzās un brāzmaini mehanizētās kustībās. Tiesa, kad bankas darbinieku rutīnas sarežģītajā horeogrāfijā ielaužas disonējošu kustību, pašmērķīgas nesinhronitātes vai novēloti atkārtotu palēcienu kopas, tad tehniskā izpildījuma neprecizitātes ir niecīgas. Pēc pāris vakariem, kad izrāde ieies savās sliedēs, šie koordinācijas momenti noslīpēsies, un ansamblis skanēs vizuāli vienbalsīgi.

Viena no mūsdienu horeogrāfijas iezīmēm – jaunie autori, apzināti vai neapzināti, savu baleta darbu valodā integrē 20. gadsimta horeogrāfijas populārāko leksikonu. Izveidot unikālu un jaunu kustību sistēmu mūsu postmodernajā realitātē šķiet neticami grūti. Arī šeit: dažādas kompilācijas no raksturīgākajām ķermeņa pozīcijām, to pārliecinoša pārinterpretācija stāsta kontekstā līdzās individuāliem atradumiem pacēlienos, diagonālēs, mizanscēnās un dažādās abstrakti ilustratīvās detaļās.

Šādi uzbāzīgu uzraugu pāra (Daniel Dolan, Stanislav Semianiura) un tiesas izpildītāja (Gediminas Švendravičius) trio dejas struktūrā ieausti sinhronitātes un atkārtošanas paņēmieni. Šur un tur šķietami paslīd garām Matsa Eka un Viljama Forsaita valodas “termini”: darbs ar ķermeņa atmiņu, roku un plecu joslas aktīvās ģeometriskas svārstības, atmuguriski izliekumi, sekvences ar izteikti plastisku sekošanu līdzi kādai no ķermeņa daļām. Par dejas virziena noteicēju kalpo arī rekvizīts – “salstošs” vēstules papīra gabals Jozefa K. un Lenijas duetā vai birokrātisku papīrīšu kalns masu skatos, kur kustību raksturo kritienu un nepaklausīgu, bezspēcīgu roku haoss, kas rotē ap savu asi. Jozefa K. solo vadlīnijas caurvij “ne savā ādā” stāvoklis, otrajā daļā īpaši aktivizējas mājieni uz marionešu tipa kustībām un “neērtā ķermeņa” plastika. Viņš cīnās līdz galam, bezjēdzīgi, ar izmisīgām skrējienu imitācijām pretim ceturtajai sienai, līdz pazūd pūlī.

Betona džungļos

Auksta, formāla, atsvešināta vide. Visa dejiskā darbība risinās uz tukšas skatuves, ko no abām pusēm un dibenplānā ierāmē monumentālas un kustīgas sienu plaknes. Sudraboti pelēkas, ar knapi pamanāmiem iedobumiem, tās atgādina masīvus betona blokus. Šķiet, ka esam kādā dziļā pazemē vai bunkurā. Industriālā minimālisma fani un “tīras”, ar liekām detaļām nepārblīvētas scenogrāfijas piekritēji par šādu Marijusa Jacovskisa telpas izkārtojumu būs sajūsmā.

Savukārt gaismu mākslinieks Ļevs Kleins (Levas Kleinas) parūpējies par to, lai scenogrāfijas daudznozīmīgo ģeometrisku šķēlumu dramaturģiju atbalstītu dramatisks apgaismojums un ēnu saspēle. Prožektora auksto gaismu asie stari vienu brīdi akcentē Jozefa K. šķietami individuālo personību. Citu brīdi, nobeigumā, kad betona plaknes fonā savienojas krusteniski un malas sabīdās uz centru, prožektors pakāpeniski mazina sava stara diametru un “aprij” galveno varoni. Klaustrofobiski futūristisku iespaidu līdzsvaro Jurgitas Jankutes (Jurgita Jankute) vizuāli atturīgie un elegantie retro motīvu caurvītie kostīmi. Atsevišķi gribas izcelt Lenijas (Olesia Šaitanova) tēla ironisko vizuālo atsauci: YSL kulta melnā kleita ar balto apkaklīti a la “Belle de Jour”, kas norāda uz varones erotisko pusi. Izrādes lakoniskais un daudznozīmīgais, pat universālais vizuālais noformējums ir “Procesa” vizuāli mākslinieciskas kvalitātēs kalngals.

Cerības dzinulis

“Libreta un iestudējuma attīstības gaitā es nolēmu smelties muzikālas idejas no Kafkas romāna rakstīšanas laika. Lai radītu specifisku baleta mūzikas skanējumu, es piedāvāju izmantot motīvus no ungāru komponista Belas Bartoka skaņdarbiem. Tādējādi baleta mūzikas iedvesmas pamatā ir Bartokam raksturīgi īsi motīvi, tematiskais vai dažbrīd tikai intonāciju materiāls, tā ekspresīvā enerģija. Tomēr mūzika nepārstāsta romānā vai arī baletā attēlotās situācijas, tā ir drīzāk abstrakta un vispārināta, uz deju un kustību iedvesmojoša, ”atzīst godalgotais lietuviešu komponists Mindaugs Urbaitis.

Te atrauta, ekspresīvi augoša kakofonija ar klavieru skaudro zemo nošu nomaiņu uz bungām vai sitaminstrumentiem, te pulsējoša vijole vai rotaļīgi tamburīna sitieni uzsver ķermenisko mīlas duetu ekspresiju, vai dinamiskie ksilofona akcenti. Tas viss ik pa laikam kontrastē ar Marijas Paškevičutes (Marija Paškevičiūte) elektroniskās mūzikas fragmentu vēso un trauksmaino kņadu.

Urbaiša mūzika LNOBT orķestra un diriģenta Modesta Barkauska (Modestas Barkauskas) izpildījumā neļauj ērti iekārtoties savā krēslā un bezrūpīgi baudīt baleta vakaru. Tā iedvesmo uz kustību un cīņu. Tāpat ka katras atsevišķas epizodes horeogrāfija, tā ir variatīva un pozitīvā nozīmē sadrumstalota, tomēr vienota trauksmainā, ekspresīvā skanējumā. Pēc izrādes fināla neliek mieru jautājums: vai viss šis Jozefa K. mokošais neziņas, sirreālo šaubu ceļš līdz patiesībai, procesa finālam, ir bijis nekas cits kā sava veida iesvētības, sagatavošana liktenim, kas jau sen izlemts viņa vietā? Individualitātes un cerības zaudēšana vienādojās ar nāvi. Bet viņš tak vēl varēja dejot, kaut vēl nedaudz, viņam tas tik labi padevās…

Foto: Martynas Aleksa / Lietuvas Nacionālās operas un baleta arhīvs  

*Olga Dolina ir kultūras žurnāliste un mākslas vēsturniece, kas savām divām mīlestībām uz kino un dizainu pievienojusi trešo – deju

23. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls (BBF), kas 2018. gadā norisināsies no 9. līdz 28. martam, skatītājus sola pārsteigt ar plašu un krāšņu programmu, piedāvājot izbaudīt ASV, Austrijas, Krievijas, Vācijas, Ķīnas, Francijas, Turcijas un, protams, Latvijas baleta mākslinieku sniegumu.

Tradicionālais festivāla atklāšanas labdarības koncerts Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā / tirdzniecības centrā “Origo” notiks 9. martā. Kā stāsta BBF direktore Lita Beiris, arī šoreiz ikviens koncerta skatītājs tiks aicināts izbaudīt baleta un laikmetīgās dejas mākslas burvību. „Koncerts atspoguļos baleta mākslinieka mobilo raksturu – vienmēr būt ceļā no izrādes uz izrādi. Atklāšanas koncerts ir vieta Latvijas māksliniekiem, kuri pārstāv dažādus dejas un mūzikas mākslas žanrus, un tas vistiešākajā veidā parāda baleta mākslas pieejamību cilvēkam.”

12. martā Latvijas Nacionālajā operā norisināsies 23. BBF galā koncerts – festivāla nozīmīgākais notikums, jo tas piedāvās baleta koncertprogrammu, kurā uzstāsies vadošie solisti no pasaulslaveniem baleta teātriem, kā arī starptautisku baleta konkursu laureāti no Krievijas, Ķīnas, ASV, Vācijas, Francijas, Austrijas, Turcijas. „Galā koncerts saglabās tradīciju, ietverot programmā gan klasiskās baleta skolas, gan modernā baleta novitātes,” pauž festivāla direktore.

Kā allaž, arī šoreiz festivāla viesu uzstāšanos būs iespējams vērot ne tikai Rīgā: no 12. līdz 18. martam Džona Noimeijera Vācijas Nacionālais jaunatnes balets “Bundes Jugend Ballett” (Hamburga, Vācija) viesosies Preiļos un Rīgā.

Vācijas Nacionālo jaunatnes baletu 2011. gadā nodibināja pasaulslavenais horeogrāfs Džons Noimeijers (John Neumeier), kurš atrodas pasaulē vadošo baleta horeogrāfu trijniekā. Kompānijā darbojas astoņi profesionāli dejotāji, kas vienlaikus ir arī horeogrāfi. Viņi darbojas Hamburgas baleta centrā un bagātina pilsētas un visas valsts dejas un kultūras ainavu. Viņi pārstāv septiņas dažādas nācijas un runā vienā – kustību – valodā. Viņi atklāj arvien jaunas dejas formas, neatsakoties no tradīcijām. Tikai klasiskā tehnika atver viņiem spēles telpu. Viņi mīl deju un vēlas iejūsmināt, aizraut skatītājus, tādēļ dodas arī pie tiem, kam nav iespēju noskatīties baletu: izpilda arabesku veco ļaužu pansionātā, grand jete cietumā, piruetes darba pārtraukumā. Deja kā sociāls piedzīvojums – Hamburgā, Vācijā, ārzemēs. Vairāk informācijas: www.bundesjugendballett.de.

Džona Noimeijera Vācijas Nacionālais jaunatnes balets

„Lai arī pašreiz nav iespējams uz Latviju uzaicināt Hamburgas Nacionālo baleta teātri, vismaz ir iespēja baudīt baleta ģēnija radošo darbu Hamburgas Jaunatnes baleta izpildījumā. Festivāla repertuārā ir paredzēta arī Džona Noimaijera horeogrāfija,” atklāj Lita Beiris.

Savukārt no 21. līdz 26. martam (Rīgā, VEF Kultūras pilī – 21. martā; Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “Gors” – 24. martā; Ventspilī, teātra namā „Jūras vārti” – 26. martā) viesosies latino stila profesionālā baleta trupa “Ballet Hispanico” (Ņujorka, ASV). Latvijas skatītājiem “Ballet Hispanico” prezentēs trīs iestudējumus: “Linea Recta”, “Dnzon” un “Con Brazos Abiertos”.

“Ballet Hispanico” dibināts 1970. gadā un pamazām ieguvis atzinību pasaules mērogā. Kompānijas direktors kopš 2009. gada ir Eduardo Vilaro, kurš sākotnēji 1985. gadā kompānijā iesaistījās kā dejotājs. Eduardo Vilaro dejojis Elvina Eilija (Alvin Alley) kompānijā Ņujorkā, kā arī ir ieguvis maģistra grādu starpdisciplināro mākslu jomā Kolumbijas koledžā Čikāgā. Vilaro ir ne tikai horeogrāfs, bet aktīvs dejas politikas un izglītības aktīvists, piedaloties dejas padomēs, kā arī lasot lekcijas studentiem. “Ballet Hispanico” ir vadošā latino dejas kompānija pasaulē. Par to rakstījusi ASV prese: „Beidzot var dzirdēt un redzēt Latīņamerikas pieredzi!” (“The New York Times”); ““Ballet Hispanico” 12 mākslinieki ir dāsni apveltīti ar spožu tehnisko un muzikālo izpildījumu laikmetīgās dejas jomā.” (“The Washington Post”); „Ņujorkas kompānija ar latino garšu – Ballet Hispanico – dejo labāk kā jebkad…” (“Backstage”). Vairāk informācijas: www.ballethispanico.org.

“Ballet Hispanico”

Vēl festivāla programmā paredzēta “Vanemuines” teātra baleta trupas bijušā mākslinieciskā vadītāja Ulo Vilimā izstāde VEF Kultūras pilī (no 14. marta), “Heymann Brother Films” filmas „Mr. Gaga” par Izraēlas modernās dejas ģēniju Ohadu Naharinu demonstrēšana kinoteātrī “K. Suns”, Francijas laikmetīgās deju kompānijas “De Facto et Formation” izrāde LKA Teātra mājā „Zirgu pasts” (20. martā) un citas aktivitātes, kā arī muzikāli horeogrāfiskā fantāzija „Ugunī” ar LNOB baleta mākslinieku piedalīšanos (pirmizrāde notika 2017. gada maijā).

Plašāka informācija par 23. BBF pieejama festivāla mājaslapā www.ballet-festival.lv un Facebook.

Biļetes uz festivāla koncertiem var iegādāties „Biļešu Paradīzes” kasēs un internetā un notikumu norises vietās.

Kristīne Vītola
In the spring of 2019, the first Latvian Dance Awards will be presented for achievements in 2017 and 2018. We asked the members of the jury to share their insights on the valuation process and their personal journey into the world of dance. The first to answer – the chairwoman of the jury, ballet artist and teacher Regina Kaupuza.

Please find the text in English below.

Gaidot pirmo Dejas balvu, kas tiks pasniegta 2019. gada pavasarī par sasniegumiem 2017. un 2018. gadā, mēs lūdzām žūrijas ekspertiem pastāstīt par izaicinājumiem vērtēšanas procesā un savu personīgo ceļu uz deju. Kā pirmā – žūrijas priekšsēdētāja, baleta māksliniece, repetitore un pasniedzēja Regīna Kaupuža.

Acu krāsa: zaļgani pelēka

Kustību elements: piruete

Šī brīža mūzika: Bēthovens, Šopēns, Klods Debisī un Moriss Ravels

Dejas balva. Balva jau sen ir nepieciešama. Ir tas populārais teiciens: mēs jau sen esam to pelnījuši! Klasiskās dejas tradīcijas ir ļoti senas, ļoti spēcīgas, dejas iestudējumu mums tādā vēsturiskā skatījumā ir bijis un ir ārkārtīgi daudz. Latvijas skola ietekmējusi un veidojusi pasaules mēroga slavenības – mēs jau vienmēr pieminam gan Mihailu Barišņikovu, gan Aleksandru Godunovu, gan Māri Liepu un daudzus citus, bet ir arī jaunā paaudze – Anna Laudere, Dace Radiņa… Ārkārtīgi daudz talantīgu cilvēku, kas dejo un ir vadošie dejotāji pasaules teātros. Viņi nes Latvijas vārdu, un mēs ar to lepojamies. Tāpat kā jebkurā mākslas jomā arī dejā ir izcilības, gan dejotāju, gan iestudējumu ziņā. Bet salīdzinoši mūsu pašu ir skaitliski ļoti maz, tāpēc bijām tādi pieklusuši, turklāt mēs esam kustību cilvēki, tātad neesam runātāji. Bet kurš tad cits to izdarīs, ja ne mēs paši? Ir liels prieks, ka Dejas padome ir ieklausījusies, mēs viens otrā ieklausāmies un spējam domas realizēt, protams, ne bez Kultūras ministrijas atbalsta.

Vērtēšana. Vērtēt tiešām nav viegli, jo katrs, kas izvirzīts kā pretendents, ir nopietni strādājis un ieguldījis lielu darbu. Noteikti aktualitāte, individualitāte, personība, spēja aizraut ir tās galvenās lietas. Ja ir tāds darbs, uz kuru tu gribi nākt vēlreiz, tad tam ir tā vērtība. Ja ir tāds darbs, kurš tev paiet secen, tad vispirms rodas jautājums – varbūt tu pats kaut ko nezini, varbūt tev arī pašam sevī kaut kas jāpameklē, jāpaskatās, jo ātrus spriedumus šeit veidot nevar – tas ir tāds jūtīgs jautājums. Turklāt mēs, žūrija, šogad to darām pirmo reizi un līdz ar to mēs cits citu tikai sākam iepazīt. Pirms šīs balvas mēs dzīvojām katrs savu dzīvi: klasiskās dejas pārstāvji – savu dzīvi, laikmetīgās dejas – savu, mūsdienu dejas – savu utt., un visi zināja savu jomu un bija apmierināti paši ar sevi. Bet šajā brīdī daudzie žanri apvienojas, un mums ir jāiepazīst citam citu. Un tā vērtēšanas skala… Ir daudz jāpadomā, pirms teikt “jā” vai “nē”.

Deja un profesija. Mīlestība uz deju man neradās pēkšņi. Tas notika mācību procesa laikā, un tur jāsaka paldies maniem skolotājiem. Inna Baranovska, mana pirmā Baleta skolas skolotāja, kura pasniedza klasisko deju, bija patiešam pedagoģe ar lielo burtu un ļoti sirsnīga. Tā maz pamazām veidojās tā mīlestība, jo pašā sākumā es nemaz nezināju, kas tas balets tāds ir. Nākamais skolotājs, kas mani ļoti ietekmēja un veidoja mīlestību uz deju, baletu un mūziku, bija Valentīns Bļinovs, kurš pasniedza raksturdejas. Tāda ārkārtīgi spilgta personība, ļoti liela individualitāte. Visi no viņa baidījās, bet arī darīja, ko viņš prasīja. Un raksturdeja tomēr ir saistīta ar mūziku, un tā mūzika, tie muzikālie materiāli aizrāva ļoti. Nākamais skolotājs – Irēna Strode, ar viņu es arī pabeidzu mācības; tad jau man bija tā pieaugušā cilvēka apziņa, ka es patiešām vēlos šo darbu darīt. Tā atnāca pamazām, nebija nekas spontāns, bet domāju, ka tas ir liels visu trīs skolotāju ieguldījums. Un laikam arī paldies jāsaka manam temperamentam.

REGINA KAUPUZA: WE DESERVED THE DANCE AWARD LONG AGO!

Eye colour: greenish gray

Movement: pirouette

Music for the moment: Beethoven, Chopin, Claude Debussy and Maurice Ravel

Dance award. The award has been needed for a long time. There is a popular saying in Latvia: We deserved it long ago! Classic dance traditions are very old and powerful, dance productions have been plenty from a historical point of view. Latvian ballet school has influenced and formed global celebrities – we always mention Mikhail Baryshnikov, Alexander Godunov, Maris Liepa and many more. Not to forget the newer generation – Anna Laudere, Dace Radina… A lot of very talented people who dance and are the main dancers on different stages in the world. They bear the name of Latvia and we are proud of them. As the music world or any art has its excellences, dance has excellences too in terms of productions and dancers. But we are relatively fewer, that’s why we’ve been silent. And we are people of movements rather than speakers. But who else will do it if not us. And it’s a great pleasure to know that the Culture Ministry of Latvia has heard our voice and the ideas have become real.

Valuation. Valuation is not easy at all because all contenders have put a lot of effort into their work. The topicality, the individuality, the personality and the passion are the most important things for sure. If you want to see the show again, then it has worth it. If there is a work that passes by you, then first the question appears – maybe it’ you who don’t know something? Maybe you have to dig for something inside you first? Because it’s not a case of quick decisions: it is a very sensitive topic. Besides we, the jury, are doing this for the first time this year and thereby we are only getting to know each other. We all lived our own lives as different dance disciplines before the award, but at this moment the many genres are merging and we are obligated to get to know each other. So about the scale – there has to be a lot of analysis before saying yes or no.

Dance and profession. My love for dance didn’t pop out of nowhere. It came with the learning process, thanks to my teachers. Inna Baranovska, my first ballet school teacher, taught classical dance and she really was the teacher with a capital T . Like that, step by step my love for ballet formed. At the start I didn’t even know what ballet was. The next teacher who influenced my passion for dance, ballet and music was Valentins Blinovs who taught the character dance. He had a very bright personality and a very big individuality. Everyone was afraid of him but did what he said. And the character dance especially is linked with music. And that music captivated. The next teacher – Irena Strode, with whom I finished my studies, and at that time I already knew that dancing was what I really wanted to do. It came gradually, it wasn’t anything spontaneous, but I think it was the investment of the three teachers. And I guess I have to thank my temperament as well.

Līva Grīnberga* 

Nav grūti dzīvot līdzi Antona Freimana atveidotā Pēra Ginta piedzīvojumiem – kaut arī viņa egoisma dēļ būtu pilnīgi pašsaprotami, ja atsevišķas viņa darbības tiktu sodītas vismaz par sīko huligānismu. Divcēlienu baletā fantazējošo puisi nolikt “pie vietas” cenšas daudzi, bet beigās tas izdodas karmai, laikam vai liktenim (kā nu kurš to dēvē). Rumāņu horeogrāfs Edvards Klugs (Edward Clug, 1973) savā interpretācijā šo godu “savaldīt Pēru Gintu” cenšas sadalīt starp Pēra māti Ozi un Nāvi (viņš arī Ceļinieks un Pogu lējējs). Bet kur tad Solveiga, vārds un būtne, kas jau vairāk nekā simts gadu automātiski saistās ar Pēra Ginta vārdu? Solveiga kļūst par sava veida stikla kalnu, līdz kam Pēram Gintam ir jānoiet tāls ceļš. Un viņš arī nesteidzas. Bet pa ceļam ir tik daudz kā interesanta, ka Solveigai neatliek nekas cits kā gaidīt un kļūt par ideju.

Edvards Klugs, pats interpretējot Henrika Ibsena oriģināldarbu un veidodams šī baleta libretu, aizrāvies ar dramaturģijas piedāvātajām iespējām. Manuprāt, tik ļoti aizrāvies, ka horeogrāfija uz to fona nešķiet tik spilgta. Sižetā Klugs neizjauc Pēra Ginta piedzīvojumu strukturālo kārtību, viņš saglabā arī visus ne-no-šīs-pasaules tēlus, taču kā lēmējvarai un izpildvarai visu baleta laiku ļauj darboties Nāves tēlam (Andris Pudāns). Līdz ar to vispārzināmajā stāstā veidojas cita veida dinamika. Tas sākās jau pirmajā cēlienā, kad Nāve apstādina laiku, lai izglābtu Pēru Gintu no kalēja Aslaka cirvja. Vēlāk viņš ir tas, kurš sūta Pēru Gintu doties “apkārt” un apciemo viņu gan Troļļu zemē, gan Āfrikā. Labākais (vai varbūt vienīgais?) Pēra Ginta draugs un ienaidnieks reizē izglābs viņa dzīvību, kopā ar to uzsmēķēs un palūgs iekāpt zārkā. Nāve ir ļoti spilgts tēls. Viens no nedaudzajiem, kurš tiešām staigā pašapzinīgi taisnu muguru kā cietuma uzraugs, ir ģērbies melnā ādas mētelī, it kā būtu izkāpis no filmas “Matrix”. Nāve gan izskatās pēc statista, taču apveltīts ar plašu dejas valodas amplitūdu: vērienīgām kustībām glezno ainavu, piešķir lielu nozīmi maziem solīšiem un žestam skatā ar paklāju. Norvēģu folkloras tēls Bøyg pārcelts nākamajā līmenī, norvēģisko atstājot troļļiem, pašam atrodoties visur – ārpus jebkāda konkrēta laika un telpas. Laikam tāpēc viņam tik daudz kā kopīga ar Pēru Gintu.

Dāmas Pēra Ginta dzīvē spēlē nozīmīgu lomu. Katrai no viņām ir sava vieta un laiks, bet palikt līdz pašām beigām pacietības pietiek tikai Solveigai. Viktorijas Jansones atveidotās Ozes pārdzīvojumi dēla dzīves izvēļu dēļ šķiet emocionāli ļoti reāli – spēks mijas ar bezspēcību, šoks un dusmas ar mīlestību, cerības par dēla un savu nākotni grimst… Te nopelns arī horeogrāfa izvēlētajām ”ikdienas” kustībām un žestiem (pliķis, pēriens, vienkāršs apskāviens). Laines Paiķes Zaļā pa skatuvi un tās nelielo paaugstinājumu, kas atgādina modes skates mēli, defilē kā modele; viņas vijīgajās kustībās laikam arī slēpjas Pēra Ginta pavedināšanas noslēpums. Zaļās tēls, lai gan pirmajā iespaidā šķiet viegli traktējams tikai kā kārtējais Pēra Ginta fantāzijas auglis, atklāj sevī ietveram kaut ko vairāk nekā tikai Pēra Ginta kļūdu, kas turpina viņu vajāt. Zaļā var parādīt arī savu otro, “patieso” seju, par ko skatītājiem smiekli, bet Pēram Gintam šoks – viņa var arī ar idillisku mieru zem tēva (troļļu karaļa) rokas stumt bērnu ratiņus. Ja tēvs neizskatītos kā orks no filmas “Gredzenu pavēlnieks” un viņa pati pēc sava vārda burtiska iemiesojuma (būdama viscaur zaļa), tad tas atgādinātu jauku svētdienisku ainu. Sabīnes Guravskas Ingrīdas kūtrums attiecībā pret notikumiem savā dzīvē ļauj Pēram Gintam to izmantot; dejā tas visizteiksmīgāk ir brīžos, kad viņa kustas līdzi citiem. It kā uz inerces pamata, bez īpašas emocionalitātes raksturā, toties ar lielu atbrīvotības izjūtu. Par šo Pērs Gints saņem sodu no Jūlijas Braueres Anitras, kas savukārt izmanto viņu – aplaupa un atstāj tuksnesī.

Gandrīz tikpat lielu iespaidu kā Pērs Gints atstāj viņa šķietamais alter ego – briedis, kurš viņa gaitas pavada visu izrādi. Īpaši veiksmīgs ir tēla vizuālais risinājums – ar kruķu palīdzību atveidotas Brieža priekškājas, kas, sagrozot smaguma centru, rada izteiksmīgu gaitu. Tādējādi arī šī tēla kustību valoda ir viena no visspraigākajām. Kruķu dēļ Brieža kustības iegūst nevienam citam personāžam neraksturīgu spēku, ar lēcieniem daudzveidīgi izaicinot gravitāciju. Brieža uzmācīgā parādīšanās visa baleta laikā, ne tikai sākumā, kur imitēta tā reāla vai izsapņota medīšana, vizuāli atgādina televīzijas seriāla “Hannibal” ainu. Ko Pēram Gintam nozīmē Brieža parādīšanās? Kas ir tas medījums, ko viņš it kā cenšas notvert? Vai tā ir Solveiga? Ja raugamies šādā rakursā, Briedis iegūst iespējamu postmodernu traktējumu.

Bet Solveiga… Neraugoties uz dejotājas Annijas Kopštāles spilgto skatuvisko klātbūtni, baleta dramaturģijā Solveigai piešķirts par maz nozīmes. Pēc izrādes domāju par Nāvi, par Briedi, par mazo lidmašīnīti, kurā Pērs Gints iekāpa, bet ne par Solveigu vai par mīlas divstūri Pērs Gints + Solveiga. Nav jau tā, ka viņa vispār nav pamanāma, bet viņai blakus gandrīz vienmēr ir māsa Helga, kuru atveido Nikola Bloma. Māsai ir tik jauka cepure ar garām zaķa ausīm, ka tā nozog uzmanību. Helgai ir arī spēks, jo viņa nebaidās stāties pretī troļļiem un konfrontēt Pēru, lai tas nemēģina aizmirst Solveigai apsolīto.

Visspilgtāk Solveigas tēls atklājas baleta noslēgumā. Solveiga uz muguras nes durvis… Pagājuši jau daudzi gadi, kopš viņa gaida Pēru Gintu, sēžot pie lodziņa blakus durvīm. Kur vēl spilgtāka metafora? Tik pat spilgta kā Pērs Gints un viņa zārks. Pērs, atgriezies mājās pēc saviem ceļojumiem, arī rāpjas pie Solveigas klintī. Protams, ka grūti… Jo tuvāk beigām, jo patiesākas sāk šķist attiecības starp Solveigu un Pēru Gintu. Starp ciema ļaudīm Pērs izceļas vienkārši ar to, ka ir “sliktais puisis”. Ar māti viņam tas neizdodas: apzinoties savus nedarbus, viņš cenšas sarauties pēc iespējas mazāks. Šķiet, divu stundu laikā Pērs Gints un skatītāji izdzīvo kaut ko līdzīgu titulvaroņa psihoanalīzes seansu virknei. Vai memuāriem, kas rakstīti mūža noslēgumā, neatstājot neatklātu nevienu reālu vai fantastisku notikumu, kas ļauj Pēru Gintu gan nosodīt, gan tam līdzi just līdzi.

Baleta “Pērs Gints” muzikālā partitūra no Edvarda Grīga skaņdarbu klāsta aizņēmusies visu, kas tai šķiet derīgs. Par laimi, Grīga rokraksts ir pietiekami monolīts, lai nerastos pārlieku raibs iespaids. Stīgu kvartets op. 27 (īpaši tā pirmās daļas teju elektriskais spraigums) baletā un kopējā dramaturģijā iederas pārsteidzoši organiski. Tas pats jāsaka arī par Klavierkoncerta lēno daļu un atsevišķiem klaviermūzikas skaņdarbiem. Nebūt nerodas pasticcio iespaids, un mūzika iegūst dramaturģijai pakārtotu, nevis līdzvērtīgu lomu. Liekas, ka muzikālā partitūra veidota kā skaņuceļiņš filmai, kas, ņemot vērā ainu daudzskaitlīgumu, šķiet arī atbilstoši. Pa galvu gan maisās arī jautājums – vai nevarēja iztikt bez Grīga “Pēra Ginta” pašām populārākajām epizodēm (“Rīts”, “Anitras deja”, “Kalnu karaļa alā”)?

Laikmetīgais balets, kā “Pērs Gints” tiek pozicionēts, piedāvā lielu dinamiku, kas stāstījumu padara aizraujošāku. Arī kordebalets ir vienlīdz spilgta parādība: īpaši troļļi un vājprātīgie pacienti, mazāk – beduīni. Tomēr ne vienmēr iespējams “iztulkot”, kāpēc horeogrāfs/režisors darījis tā un ne citādi. Sākotnēji šķita, ka es būtu vēlējusies redzēt vairāk tieši no dejas vārda klasiskajā izpratnē. Taču, ja jēdzienam “balets” uzmanību nepievērš un kā deju pieņem ikkatru kustību, arī pliķi, tad var teikt, ka rezultāts ir pārliecinošs.

* Līva Grīnberga ir muzikoloģe, studē JVLMA doktorantūrā un māca mūzikas teorētiskos priekšmetus Iecavā un Liepājā.

Foto: Andris Tone

Ilva Lorence

Ja pirmais gada mēnesis mākslā un kultūrā parasti ir klusāks un mierīgāks, tad februāris ir pasākumiem un pirmizrādēm pārbagāts. Jaunas idejas un sen loloti projekti nonāk pie skatītājiem. Latvijas kultūras telpā kaut kā iegājies, ka interesanti projekti mazākajiem skatītājiem un klausītājiem visbiežāk tiek radīti tikai uz Ziemassvētkiem, un pēc tam tie pazūd, līdz atkal parādās nākamajos svētkos – protams, ar dažiem izņēmumiem. It īpaši to var attiecināt uz kustību izrādēm un pasākumiem, kur bērniem ļauj iesaistīties darbībā.

Latvijas Nacionālā opera un balets ir spēruši šo tik nozīmīgo soli pretim bērnu auditorijai, radot kustīgu un izglītojošu pasākumu “Parole: BBB jeb baleta burziņš bērniem”, kas paredzēts bērniem vecumā no 7 līdz 12 gadiem. Ideja radusies Dainai Markovai pēc atraktīvās un izglītojošās treniņstundas ar nosaukumu „Baleta pasaulē”, kuras beigās bērni tik ļoti gribējuši paši padejot un izmēģināt deju grīdu.

29. janvāris bija tā diena, kad visi interesenti varēja ielūkoties “Baleta burziņa” aizkulisēs. Cauri operas un baleta mājas līkločiem tiekam aizvesti līdz Baleta treniņu zālei, kur arī neformālā gaisotnē noris pasākums. Bez liekām ceremonijām un garām runām mazie dalībnieki tiek aicināti uz deju zāles grīdas. Kopā septiņi baleta mākslinieki – Paula Lieldidža-Kolbina, Anna Russke, Paulīna Druka, Kārlis Cīrulis, Aleksandrs Osadčijs, Kristaps Jaunžeikars un Andžejs Signarskis – uz stundu kļūst par skolotājiem, palīgiem un rotaļu biedriem. Sākumā notiek iepazīšanās, lai mazinātu vieglo uztraukumu gan baleta pratējiem, gan no malu malām sanākušajiem bērniem. Bērniem pastāsta, kas ir balets un ko mākslinieki dara katru dienu, tam seko jautājums, ko bērni ir redzējuši no baleta izrādēm. Šis jautājums atraisa mazos, atbildes skan visas reizē, un katrs nu grib pastāstīt, kur ko ir redzējis un kā viņam ir paticis. Sarunai par baletu seko iesildīšanās. Bērni ar vingrošanas paklājiņiem izretojas pa plašo zāli un baletdejotāja vadībā tiek izstaipītas visas maliņas, lai nesatraumētos vēlāk. Stafeti pārņem nākošais baleta kolēģis, kas bērniem iemāca pareizu stāju, kas baletā ir viena no vissvarīgākajām lietām. Tiek parādītas un iemācītas pamatpozīcijas, un tas nekas, ka sākumā viss tā skaisti nesanāk, tāpēc jau ir palīgi, kas parāda vēlreiz vai noliek kāju vai plaukstu pareizajā pozā. Viss notiek lēnā tempā, lai visi tiktu līdzi. Baleta zāles malā sēž vēl viens palīgs – koncertmeistare, kas uz klavierēm spēlē skaistas melodijas, kas palīdz noturēt pareizo ritmu. Tālāk bērni apgūst kompozīcijas pamatus, ejot pa apli un izdejojot iemācītās kustības. Atskan mūzikas skaņas no baleta “Riekstkodis”, un bērniem tiek iemācīta maza daļa no pirmās dejas šajā baletā. Pēc enerģiskā treniņa seko atpūta ar tērpu pielaikošanu un jautājumu uzdošanu māksliniekiem.

Nevaru runāt bērnu vārdā, jo esmu tikai skatītāja, bet, tā kā visai daudz esmu apmeklējusi bērnu auditorijai piedāvātos pasākumus, gribas ticēt, ka spēju tos objektīvi novērtēt. Baleta mākslinieki ar patiesu aizrautību un interesi stāsta un rāda mazajiem ķipariem baleta brīnumus. Viņi runā ar bērniem kā ar līdzīgiem, ļaujot arī bērniem justies drošākiem un varošākiem. Šeit atbalsts un sapratne ir pats svarīgākais, jo lielākajai daļai balets būs kas pavisam jauns un nesaprotams. Mākslinieki noņem nost to noslēpumaino plīvuru, kas šķir skatītājus no skatuves, ļaujot ieskatīties kulisēs un saprast, kas tad slēpjas aiz krāšņajiem tērpiem un grima.

“Baleta burziņš bērniem” pilda gan izklaidējošo, gan izglītojošo funkciju. Bērni nokļūst pavisam svešā vidē, kur var iepazīties ar baleta pasauli un izmēģināt to uz savas ādas, tādā veidā laužot stereotipus par baletu kā par tālu un neaizsniedzamu mākslas veidu. Atraktīvā darbošanās un vingrinājumi attīsta bērnu gan fiziski, gan garīgi. Šis ir vecums (7 līdz 12 gadi, kas varbūt ir par plašu), kad bērnam ir ātras uztveršanas spējas, tāpēc tas arī ir labākais laiks, lai izmēģinātu ko jaunu. Temps, kādā notiek pasākums, ir salīdzinoši lēns, kas ļauj iesaistīties dažāda vecuma bērniem ar dažādu fiziskās sagatavotības pakāpi. Paši mākslinieki min, ka pasākums paredzēts grupām līdz 30 bērniem, bet, manuprāt, tas ir par daudz, lai visiem spētu palīdzēt un pievērst vajadzīgo uzmanību.

Novēlu “Baleta burziņam” ilgu mūžu un daudz priecīgu apmeklētāju!

Jau pavisam drīz, no 9. līdz 28. martam, pavasara sākumu ieskandinās 23. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls (BBF), un tas solās būt vēl dejiski starpdisciplinārāks nekā iepriekš. Šī gada programma tikpat aktīvi atspoguļos ilggadējo devīzi “No klasikas līdz avangardam”, bet atšķirsies ar skaidrāku nodalījumu trīs stilistiskos blokos. Skatītājs varēs izvēlēties, bet labāk gan būtu ieteicams izbrīvēt vakarus visam: gan plašam klasiskās dejas, gan tautas jeb raksturdeju, gan džeza dejas izrāžu klāstam.

Festivāla atklāšana Rīgas Starptautiskajā Dzelzceļa stacijā un tirdzniecības centrā “Origo” jau kļuvusi par nelaužamu tradīciju. 9. marta pēcpusdienā visdažādāko dejas stilu un mūzikas nozaru Latvijas mākslinieki uzstāsies ar laikmetīgu performanču skati, lai kārtējo reizi apliecinātu baleta mākslas pieejamību un atvērtību ikkatram, pat nejaušam skatītājam. „Koncerts atspoguļos baleta mākslinieka mobilo raksturu – vienmēr būt ceļā no izrādes uz izrādi,” uzsver 23. BBF direktore Lita Beiris.

Kontrastains solās būt 12. marta Galā koncerts Latvijas Nacionālajā operā (LNO) ar plaši pārstāvētu baleta valstu ģeogrāfiju: no ASV līdz Ķīnai, no Krievijas līdz Turcijai, ar pieturām Austrijā, Vācijā un Francijā. Vadoši solisti, tai skaitā Latvijas Nacionālā baleta dejotāji un starptautisko konkursu laureāti, demonstrēs gan klasikas baleta pērles, gan jaunus laikmetīgas dejas meklējumus. Vakara gaitā īpaši emocionāls un krāšņs solās būt Ankaras Valsts baleta vadošā solista Buraka Kajihana monologs no “Hamleta” un Astora Pjacolas tango numurs. Pekinas dejas akadēmijas mācekļi izpildīs Ķīnas tradicionālas kultūras dejas ar cīņu elementiem. Savukārt Vīnes Nacionālā baleta premjera Denisa Čerevičko artistiskās prasmes festivāla rīkotāji aizrautīgi salīdzina ar dižā Mihaila Barišņikova sasniegumiem.

Šī gada festivāla obligātais must see ir pasaules top līmeņa horeogrāfa Džona Noimeijera (John Neumeier) Vācijas Nacionālā jaunatnes baleta “Bundes Jugend Ballett” (Hamburga) dejotāju uzstāšanās. 14. martā trupa uzstāsies Preiļu novada kultūras centrā, bet Pētera Vaska mūzikas pavadībā ar savu priekšnesumu fragmentiem mākslinieki piedalīsies arī Galā koncertā LNO. Amerikānis Džons Noimeijers vada Hamburgas baleta trupu kopš 1973. gada, bet 2011. horeogrāfs nodibināja sava baleta jaunatnes nodaļu, kur mākslinieki “iesildās” un eksperimentē pirms iekļūšanas baleta augstākajā līgā. “Kaut arī patlaban nav iespējams uzaicināt Hamburgas Nacionālo baleta teātri uz Latviju, mums vismaz ir iespēja izbaudīt baleta ģēnija radošo darbu Nacionālā jaunatnes baleta izpildījumā. Festivāla repertuārā tāpat iekļauta Dž. Noimaijera horeogrāfija,” atklāj L. Beiris. Multinacionālajā trupā darbojas astoņi profesionāli dejotāji, kas nodarbojas arī ar horeogrāfiju un improvizāciju. Viņu daiļrades stūrakmens ir augstvērtīga tehnika un dziļdomīga, emocionāla, jutekliska ekspresija, bet moto – dāvāt baleta mākslu tiem cilvēkiem, kam nav iespējas to piedzīvot teātrī. “Bundes Jugend Ballett” paplašina skatuves telpas iespējas un iziet ārpus proscēnija rāmjiem, lai ar savu aizrautīgo deju radītu īstu sabiedrisku pārdzīvojumu, aizkustinoši bagātinot ikkatras pilsētas dejas un kultūras ainavu. Dejotāji izpilda arabeskas veco ļaužu pansionātā, gaisa špagatam izvēlas cietumu un piruetēm darba pārtraukumus. Ar līdzīgu labdarības akciju mākslinieki piedalīsies arī Rīgas Mežciema pansionātā, kur būs uzaicinātas vietējās internātskolas.

Spilgtākais priekšnesums raksturdeju žanrā – laikmetīgās un tradicionālās latino dejas un kultūras sakausējums amerikāņu baleta trupas “Ballet Hispanico” (Ņujorka) izpildījumā – būs skatāms Rīgā (21. marts, VEF Kultūras pils), Rēzeknē (24. marts, Latgales vēstniecībā “GORS”) un Ventspilī (26. marts, teātra nams „Jūras vārti”). Pasaules vadošā latino kolektīva iestudējumi “Linea Recta”, “Dnzon” un “Con Brazos Abiertos” Elvina Eilija (Alvin Ailey) skolnieka Eduardo Vilaro horeogrāfijā būs artistiski koši un tehniski nevainojami. Savukārt 22. martā dejas profesionāļiem tiks piedāvāta vienreizēja iespēja apmeklēt kompānijas meistarklases.

Franču horeogrāfiju festivālā pārstāvēs laikmetīgas dejas kompānija “De Fakto et Formacion”, kas 20. martā Latvijas Kultūras akadēmijas „Zirgu pastā” rādīs komiskas dejotāju profesijas “aizkulišu” tipa izrādes „Mazais pas de deux divatā” (“Un petit pas de deux sur ses pas”) un „Kabatlakatiņi” (“The mouchoirs”). Tango un valša balles deju estētika līdzās hip-hop kultūras aizrautīgajai horeogrāfijai franču komēdiju dižgara Burvila (Bourvil jeb André Robert Raimbourg) dziesmu pavadībā – pacilājošs garastāvoklis un iedvesma garantēti.

Baltijas Baleta festivāls vienmēr cenšas parādīt publikai ko vairāk: deju caur citiem izteiksmes līdzekļiem un radošām izpausmēm. Kino ar deju vienmēr bijis labās attiecībās, un filmas par vilinošās baleta pasaules aizkulisēm, kā arī spilgtākajām personībām vienmēr raisa interesi. “Splendid palace” “Film Noir” telpās 15. martā Latvijas skatītāji redzēs izraēliešu režisora Tomera Heimana (Tomer Heymann) filmu “Mr. Gaga”, veltījumu pasaulslavenā horeogrāfa Ohada Naharina (Ohad Naharin) stila attīstībai un darbam Batsheva dejas kompānijā. “Gaga” ir kustību valoda, ar kuru skolotājs vada dejotājus improvizāciju praksē, kas balstās uz skolotāja doto tēlu aprakstiem. Šīs improvizācijas palīdz dejotājam radīt un izteikt kustību ar katru ķermeņa daļu unikālā veidā, kas tiek ignorēts citās dejas tehnikās. Dejas pasaule tiks atspoguļota arī gleznās: no 14. marta VEF Kultūras pilī būs skatāma igauņu Vanemuine teātra baleta trupas bijušā premjera, mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfa Ilo Vilimā ekspresīvi abstraktu gleznu sēriju izstāde.

Plašāka informācija par 23. BBF pieejama festivāla mājaslapā www.ballet-festival.lv un Facebook.

Biļetes uz festivāla koncertiem var iegādāties „Biļešu Paradīzes” kasēs, internetā www.bilesuparadize.lv un notikumu norises vietās.

Leģendārais Borisa Eifmana baleta teātris svin 40 gadu jubileju un gatavojas divām lielām izrāžu tūrēm: vispirms tas dosies uz Kanādu, bet martā viesosies Baltijas valstīs. Rīgā deju trupas mākslinieki uzstāsies 19. un 20. martā.

Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra skatuves tiks izrādīts viens no jaunākajiem Borisa Eifmana baletiem – “Čaikovskis. Pro et Contra”. Ar Čaikovska mūziku horeogrāfs radījis  kopumā septiņus vērienīgus iestudējumus: “Viņa skaņdarbi ierauj klausītāju neapturamā emociju straumē, tie modina sapņus un fantāzijas, pārveidojot cilvēku un pacilājot tā dvēseli.”

Taču Eifmans nebūtu Eifmans, ja piedāvātu publikai vien līdzenu un gludu mūzikas elka hrestomātiskās biogrāfijas pārstāstu. “Čaikovskis. Pro et Contra” ir gan ekskurss komponista daiļradē, gan personisko pārdzīvojumu stāsts, abas tēmas ir cieši saistītas un plūstoši pāriet viena otrā. “Es allaž esmu tiecies saprast – kādēļ komponists, kurš bija izpelnījies milzu slavu un pilnībā realizējis savas spējas, radīja tik traģisku mūziku? Neapšaubāmi par galveno mocību avotu, kas izdedzināja viņa dvēseli, kļuva nomācošā tās savas citādības apzināšanās, ko Čaikovskis traktēja kā lāstu…”

Pirmoreiz Boriss Eifmans šo viņam tik mīļo komponistu padarīja par savas izrādes titulvaroni jau 1993. gadā, un piecus gadus vēlāk “Čaikovski” pārcēla uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Jaunais lasījums datēts ar 2016. gadu. “Kopš pirmā baleta pirmizrādes brīža nav mainījusies mana attieksme pret Čaikovski, taču ir mainījusies pasaule, ir mainījies mans teātris un galu galā esmu mainījies arī es pats.” Būdams psiholoģiskās baleta drāmas meistars, stāstnieks, kurš spēj izvērst visplašākās tēmas bez vārdiem – tikai ar ķermeņa valodas līdzekļiem, Eifmans Čaikovska mūziku burtiski materializē.

Baleta galvenie tēli ir personas, kas bijušas nozīmīgas komponista reālajā dzīvē. Viņa labvēle un atbalstītāja Nadežda fon Meka (Marija Abašova), ar kuru Čaikovski (Oļegs Gabiševs) vienojusi vēstuļu draudzība 13 gadu ilgumā, – un viņi ne reizi nebija satikušies dzīvē. Viņa sieva Antoņina Miļukova (Ļubova Andrejeva), kura pēc šķiršanās no komponista nonākusi psihiatriskajā dziednīcā. Un vēl Dubultnieks, galvenā varoņa otrais Es (Sergejs Volobujevs). Viss izrādes izpildītājmākslinieku ansamblis ir saņēmis prēmijas “Zelta Sofits” ekspertu padomes īpašo balvu, atsevišķi – par labāko baleta partijas izpildījumu – tika apbalvota Ļubova Andrejeva. Skatītāji atzinīgi novērtēs arī slaveno mākslinieku Olgas Šaišmelašvili (tērpi), Zinovija Margoļina (scenogrāfija) un Aleksandra Sivajeva (gaismas) darbu.

Borisa Eifmana Sanktpēterburgas Valsts akadēmiskā baleta teātra viesizrāde “Čaikovskis. Pro et Contra” uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves notiks kompānijas “ART Forte” pavasara – vasaras sezonas ietvaros, ar Latvijas Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Biļetes var iegādāties LNO kasēs un “Biļešu paradīze” tirdzniecības tīklā.