Ņemot vērā skatītāju vēlēšanos, Latvijas Nacionālā opera un balets sāk jaunu tradīciju –  augustu veltīt baleta mākslai un rādīt skaistākos klasiskā un neoklasiskā baleta uzvedumus.

Baleta mēnesi 10. augustā atklās klasikas pērle – Pētera Čaikovska „Gulbju ezers”  Aivara Leimaņa iestudējumā, kuru varēs skatīt arī 27. augustā. Galvenajās lomās Margarita Demjanoka, Jolanta Lubēja, Sergejs Neikšins (10. augustā) vai Zigmārs Kirilko (27. augustā). Pie diriģenta pults Mārtiņš Ozoliņš.

12. augustā skatāms aizvadītās sezonas pēdējais jauniestudējums „Šeherezāde un viņas stāsti” ar Nikolaja Rimska-Korsakova un Zoltāna Kodāja mūziku Leo Mujica horeogrāfijā. Galvenajās lomās Alise Prudāne, Raimonds Martinovs un Ringolds Žigis, izrādi diriģēs Mārtiņš Ozoliņš.

17. augustā aicinām uz baleta viencēlienu izrādi „Bolero…”, kas vienā vakarā piedāvā iespēju noskatīties jauno latviešu horeogrāfu veidotās „Izstādes gleznas”, ungāru horeogrāfa Atilas Egerhāzi radīto „Dafnīdu un Hloju”, kā arī poļu meistara Kšištofa Pastora iestudēto „Bolero”. Izrādi diriģēs Mārtiņš Ozoliņš.

19. augustā Aleksandra Glazunova baleta iestudējums „Raimonda” Aivara Leimaņa horeogrāfijā un Ināras Gaujas vizuālajā noformējumā priecēs klasiskā baleta cienītājus. Galvenajās lomās Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un Raimonds Martinovs. Pie diriģenta pults stāsies Farhads Stade.

25. augustā uz Pētera Čaikovska baleta „Apburtā princese” izrādi gaidām visu vecumu skatītājus. Klasiskā baleta šedevru par princesi Auroru iestudējis horeogrāfs Aivars Leimanis, scenogrāfiju un tērpus veidojusi Ināra Gauja. Galvenajās lomās Baiba Kokina un Sergejs Neikšins. Izrādi diriģēs Farhads Stade.

Paralēli izrādēm Latvijas Nacionālais balets 9. augustā sāks mēģinājumus sezonas pirmajam jauniestudējumam – baletam „Pērs Gints”, ko iestudē pasaulē atzītais slovēņu horeogrāfs Edvards Klugs. Iestudējumā skanēs Edvarda Grīga mūzika. „Pērs Gints” pirmizrādi piedzīvos 29. oktobrī.

Biļetes uz var iegādāties LNO un „Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī internetā.

Gunta Bāliņa

Šovasar Jūrmala vilina ar daudzveidīgu kultūras un izklaides pasākumu piedāvājumu. Kā vienu no notikumiem jāatzīmē 17. Starptautiskais baleta festivāls „Baleta zvaigznes Jūrmalā”, kas notika 6.augustā. Par tā norisi jāpateicas LNOB mākslinieciskajam vadītājam Aivaram Leimanim, Jūrmalas pilsētas domei un Dzintaru koncertzāles direktoram Guntaram Ķirsim. Arī šogad baleta mākslas cienītājiem bija iespēja vērot starptautiski atpazīstamu un arī pašmāju baleta mākslinieku sniegumu. Neskatoties uz nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, festivāls bija kupli apmeklēts, un tas pierāda, ka interese par baleta mākslu uz kopējā izklaides pasākumu piedāvājumu fona joprojām ir ļoti augsta.

Festivāla programmu ievadīja fragments no Ludviga Minkusa baleta „Bajadēra” LNOB mākslinieču sniegumā. Priecēja LNOB meiteņu skaistie, slaidie augumi un pietiekami sinhronais dejojums.

To, ka klasiskā baleta tehniskās iespējas ir neierobežotas, pierādīja Slovēnijas Nacionālā teātra baleta solisti no Japānas Juja Omaki un Asami Nakašimu. Par to varēja pārliecināties spoži izpildītajos pas de deux no Borisa Asafjeva baleta „Parīzes liesmas”, un koncerta otrajā daļā pas de deux no Ludviga Minkusa baleta „Dons Kihots”. Azarts, dejas prieks un izcils tehniskais sniegums – tā varētu raksturot šo klasiskā baleta duetu.

Lielu publikas atzinību saņēma Štutgartes baleta vadošie solisti – Elisa Badenesa (Spānija) ar deju partneri Danielu Kamargo (Brazīlija). Baleta mākslas cienītājiem bija lieliska iespēja atkal tikties ar Latvijas publikai nesen iepazīto argentīniešu izcelsmes Štutgartes baleta štata horeogrāfu Demisu Volpi, kurš 2014. gadā Pētera Vaska ziemeļnieciski lakoniskajai mūzikai piedāvāja savu horeogrāfisko versiju viencēlienu baleta vakarā “Trīs tikšanās”. Demisa Volpi horeogrāfiskā miniatūra “Little monsters”, kas iestudēta izmantojot Elvisa Preslija trīs populārāko dziesmu motīvus, ļāva izbaudīt abu solistu ļoti augsto izpildījuma, stila un partnerības kultūru. Nekā lieka! Arī koncerta izskaņā izpildītais Obēra “Grand pas clasique” iezīmēja abu mākslinieku augsto profesionalitāti. Ja Daniela Kamargo sniegums bija ieturētāks un “piezemētāks”, tad Elisa Badenesa pārliecināja ar perfektu tehniku – sevišķi variācijas beigu daļas teicamiem pas ballone, gan arī ar neparastu un rotaļīgu vieglumu visā pas de deux.

Festivāla programmu kuplināja arī Manilas baleta vadošie solisti Rūdijs Dedios (Filipīnas) un  Katerīna Barkmane (ASV).  Viņu sniegumā redzējām pas de deux no Ādolfa Adāna baleta “Korsārs” un filipīniešu horeogrāfes Agneses Loksinas laikmetīgās dejas miniatūru “Arachnida”. Festivāla preses relīzē varēja lasīt: “Mākslinieku sniegumā varēja redzēt īpaši Filipīnām raksturīgu baleta formu, kas apvieno rietumu klasiskās dejas tehniku, Filipīniešu deju, rituālu tēmas, elementus un stāstus. Rezultāts ir neofolkloras dejas priekšnesums, kas veicina baleta ceļu pie plašāka interesentu loka. Agneses Loksinas horeogrāfija “Arachnida” ar Lesa Holkomba un Metju Fargera mūziku bija interesants un smalks duets, kas radies horeogrāfei iedvesmojoties no zirnekļu riesta. Darbs ir būtiska un savdabīga daļa no Manilas baleta repertuāra.”  Šo kolorīto priekšnesumu skatītāji novērtēja ar ilgstošiem aplausiem.

No pašmāju solistiem vispirms gribētos atzīmēt Jolantu Lubēju, kura jauno LNOB sezonu sāk kā divu Starptautisko konkursu laureāte (1. vieta un zelta medaļa Korejas starptautiskajā baleta konkursā un 3. vieta III SBBK). Apsveicam! Viņas sniegumā redzējām laikmetīgās dejas miniatūru “To many goodbyes” (Antona Freimana horeogrāfijā), kas izskanēja emocionāli, atbrīvoti un patiesi. Fragmentā no Franča Lista baleta “Kamēliju dāma” iejutās Elza Leimane un Artūrs Sokolovs. Jauni horeogrāfiskās izteiksmes meklējumi jūtami Elzas Leimanes miniatūrā “Said and done”, kas iestudēta speciāli Kirilam Baidukam viņa dalībai III SBBK. Pas d`action no A.Glazunova baleta “Raimonda” izdejoja Alise Prudāne, Raimonds Martinovs, Jolanta Lubēja, Annija Kopštāle, Viktors Seiko un Zigmārs Kirilko. Jāteic gan, ka vīriešu izpildījums bija nedaudz smagnējs, arī abu meiteņu dejojumā pietrūka kustību sinhronitātes gan adagio daļā, gan kodā.

Kā jau ierasts festivālu noslēdza Grand finale, kurā skatītājiem bija iespēja vienkopus redzēt visus festivāla dalībniekus. Un, kā savulaik būtu teicis baleta kritiķis Eriks Tivums: “…ziedi, skatītāju ovācijas un sajūsma!” Uz tikšanos 18. Starptautiskajā baleta festivālā “Baleta zvaigznes Jūrmalā”!

 Dita Jonīte

Šogad Latvijas Nacionālā opera un balets aizsāk jaunu tradīciju un augustu piedāvā kā baleta mēnesi. Nav jau tā, ka arī agrāk augustā nebūtu rādītas repertuāra izrādes, taču, kāda starpība, ar kādu reklāmu tiek pievērsta potenciālo skatītāju uzmanība. Es arī noreaģēju, jo sapratu –  man tā ir izdevība noskatīties to, ko aizvadītajā sezonā nebiju paspējusi. Un priecīga, gaidu pilna devos uz… “Bolero…”

Atvainojos par atklātību, bet – sāku ar dāmistabas apmeklējumu. Tas bija patiesi priecīgs mirklis. BEIDZOT tualetes ir sagaidījušas remontu! Triviāla ir patiesība – kultūra sākas ar tualeti. Bet Opera ir iestāde, uz kuru dodas arī ārzemju viesi, tāpēc, jo īpaši mūsu Baltajā namā, aizvadītajos gados par tualetēm bija drusku neeērti. Var gan just, konkursā atkal uzvarējis lētākais piedāvājums –  kabīnēm durvis ir acīmredzami lētas un ieeja neērta, jo uzreiz nākas uzgrūsties tualetes papīra kārbai.Toties priekštelpa atstāja to vislabāko iespaidu. Turpinot par ārzemniekiem, Operā tiešām varēja dzirdēt vai visas pasaules valodas un redzēt visas iespējamās ādas krāsas.Turklāt, intereses pēc, izstaigajot arī visus stāvus līdz balkoniem, varēja manīt, ka uz baletu atnākusi ļoti demokrātiska publika, par ko liecināja “kedaiņi un somaiņi” ne tikai otrajā balkonā.

Bet nu par pašu baletu. “Bolero…” tiek piedāvāts kā baleta viencēlienu vakars. Pirmajā daļā redzamas “Izstādes gleznas”. Modesta Musorgska mūzika vizuāli ietērpta scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša, kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas, multimediju mākslinieka Arta Dzērves un gaismu mākslinieka Kārļa Kaupuža idejās, bet kustībā interpretēta arAntona Freimana, Milanas Komarovas, Elzas Leimanes, Aleksandras Astreinas un Raimonda Martinova horeogrāfiju. Otrais viencēliens ir ungāra Atilas Egerhazi horeografēts darbs ar Morisa Ravela “Dafnīds un Hloja” mūziku, bet trešā daļa ir atkaltikšanās ar Latvijā vienmēr gaidīto poļu izcelsmes horeogrāfu Kšištofu Pastoru Morisa Ravela klasiskajā “Bolero”.

Šis pilnīgi noteikti bija gadījums, kad teātrī, lai noorientētos laikā un telpā, labāk vari justies tad, ja tev rokās ir programmiņa. Jo īpaši tāpēc, ka repertuāra vienība nosaukta par “Bolero…” Pat par mūziku un baletu neko daudz nezinošam cilvēkam, pateicoties Ravela opusam, ir vismaz viena asociācija ar bolero. Tādēļ starpbrīdī dzirdēju ne vienu vien skatītāju purpinām, ka neko nesaprot – kur  tas “Bolero” esot?… Nu, bija stipri jāpagaida, taču beigās tas attaisnojās ar uzviju.

Pirmā daļa. Tā kā līdz šim pašmāju jaunie horeogrāfi lielākoties bijuši redzami vien savu diplomdarbu izrādēs un šie skolas darbi parasti bijuši visai kusli, Musorgska gleznu galeriju gaidīju ieintriģēta.Gandrīz visu “izstādes” laiku smaidīju, jo biju preicīgi pārsteigta par redzēto. Nožēloju, ka mājās pirms tam nebiju kārtīgi visu izpētījusi un iegaumējusi, kāda ir secība un kurš ir katras dejas skices jeb mūzikas gleznas autors. Izrādes laikā arī prātoju, vai nevajadzētu titros paralēli augšā rādīt gleznu, horeogrāfu un varbūt pat izpildītāju vārdus. Izstāžu zālē taču pie bildēm parasti ir zīmītes.

Tomēr šīs paralēlās pārdomas bija mazāk spēcīgas, salīdzinot ar to gandarījumu, ko gleznu galerija sniedz kopumā. Pat ja brīžiem šķita, ka ikviens no horeogrāfiem mēģinājis savu fragmentu padarīt pēc iespējas interesantāku un kustībās izteiksmīgāku (jo katram taču gribētos būt pamanāmam šādā lielākā kompānijā!), noslēgumā tomēr izjutu tādu kā vienojošu paaudzes pulsu. Tajā manīju horeogrāfa brīvības izjūtu, jaunības spēju lietas skatīt vienkāršāk, pret klasiku izturēties pietiekami radoši un ar dozētu ironiju. Turklāt šie modernā baleta atslēgā veidotie iestudējumi ļauj izpildītājiem parādīties izdevīgā gaismā – viņi apdzīvo tādu kustību materiālu, kāds tiem pa spēkam, zinot savu spēju robežas un to, kas sanāk vai labi izskatās. Un tas vienmēr ir daudz baudāmāk nekā tad, ja ķermenis mēģina ielauzties sev nezināmās, nesaprotamās vai nepieņemamās teritorijās. Tā nu man izskatījās, ka šoreiz jaunie horeogrāfi veiksmīgi sastrādājušies ar izpildītājiem un runājuši vienā valodā, tādējādi mani pat it kā apmānot – radot iespaidu, ka šiem dejotājiem viss ir pa spēkam. Šajā daļā arī radās spēcīga izjūta, ka dejotāji pēc vasaras savā arodā atgriezušies ar prieku un ir pilni enerģijas.

Jauneklīgumu un mūsdienīgumu izrādes pirmajā daļā paspilgtināja mēģinājums skatuves kārbā panākt tādu kā 3D efektu, gleznu reprodukcijas sapludinot ar videoefektiem un gaismām. Ja vēl būtu izdevies piestrādāt pie tā, lai visas gleznas cita citu nomainītu nemanāmāk jeb bez aptumsuma starp muzikālajām ainām (jo dažas pārejas beigu posmā bija izdevies savienot brīnišķīgi!), varētu teikt – lieliski pastrādāts.

Otro daļu nācās pārlaist, baudot mūziku. Kādām domstarpībām jābūt, lai aktieriski spēcīgais un mākslinieciski nobriedušais Ringolds Žigis un vēl joprojām spriganā raksturdejotāja Rita Lukašēvica izskatītos pelēki un neizteiksmīgi sceongrāfiskā efekta – divu mobilo pusložu –  priekšā? Uz iepriekš skatīto gleznu fona jo vairāk radās aizdomas, ka šis ir gadījums, kad horeogrāfs kaut ko konkrētu ir iztēlojies (kāds būs viņa baleta iestudējums), bet dejotāji to īsti nav sapratuši. Modernās dejas izteksmes līdzekļu arsenāls šķita lietots visai ilustratīvi, neprofesionāli izveidota pāreja uz epilogu, kurā skatītāji jau domā redzam beigas, tādēļ sāk aplaudēt… Protams, arī tā var strādāt, tikai… pēc tam nevar rādīt “Bolero”.

Trešā daļa. Vakara kulminācija ar visnotaļ pamatotiem “bravo” saucieniem noslēgumā. Var jau būt, ka mūsdienu mākslā tas ir slikts stils – māksliniekam būt saprotamam. Taču Kšištofa Pastora gadījumā, kurš šim darbam ir gan horeogrāfijas, gan scenogrāfiskās koncepcijas autors, iespējams runāt par dzīvu baletu, jutekliski caurstrāvotu kustību partitūru un emocionālu piedzīvojumu. Dejotājos Pastora darbi emocijas raisa pilnīgi noteikti. Jo kā gan citādi varētu rasties tik labi uztverami dejas stāsti, kāds ir arī šis “Bolero”.

Protams, sava tiesa emocionalitātes radīšanā ir Ravela mūzikai, kas nevar neiespaidot skatītāja uztveri, pat ja pūtējos bija dzirdamas “lažas” arī ar neapbruņotu ausi.Stāsts par sievietes un vīrieša pasaules pievilkšanos un atgrūšanos, protams, nav nekāda filozofijas kategorija vai sociālpolitiska aktualitāte. Tomēr – attiecības ir pamatu pamats visam šajā pasaulē. Arī dzīves jēga.

Pastors šoreiz runā par sievieti un vīrieti, kuros mutuļo vēlmes, kaislības, spēks, pašapziņa, seksuāla enerģija, un arī noslēpums. Emocionāli spraigā duetā šo visu iemiesoja Viktorija Jansone un Viktors Seiko. Vienmēr, kad baletdejotājiem jautā, ar ko atšķiras balets no modernā baleta, viņi saka – modernajā var vairāk izpaust savas emocijas, to, ko jūti. Ar prātu es šo allaž esmu sapratusi, bet “Bolero” viencēlienā to pa īstam ieraudzīju arī uz skatuves. Seksuālās enerģijas lādiņu, kuru jārada šīs mini izrādes laikā, palīdz audzēt gan mūzikas ritms un tēmas atkārtojums, gan kordebaleta pasāžas – nodalot sieviešu un vīriešu ansambļus, tad tiem mijoties un krustojoties, parādoties ritmiskās līnijās vai ģeometriskās grupās u. c. Taču šīs “motoriskās” kompozīcijas centrā ir divi solisti ļoti smalkā duetā un sarežģītās partnerattiecībās. Abu dejotāju saspēlē ir daudz visādu sīku, bet zīmīgu detaļu, kas uzlādētas ar jēgu un piepildītas ar slēptām emocijām: pasniegta roka, izvairīgs augums, mēģinājums tuvoties, atraidījums ar acu skatu, glāsts pāri mugurai…Un finālā tomēr ķermeņi satiekas, rokas apvijas, bet auguma augšdaļas spēji atgrūžas viena no otras. Tātad notiek satikšanās un nesatikšanās vienlaikus. Dramatiski skaisti. Skaidri un saprotami līdz sāpēm.

Jāiet vēl. Interesē horeogrāfu izaustajās mežģīnēs ieraudzīt vēl kaut ko – gan gleznās, gan bolero kaislībās.

Foto: Andris Tone

8. septembrī Latvijas Nacionālā opera un balets sāks jauno sezonu ar svinīgu Galā koncertu, kurā piedalīsies gan iemīļoti pašmāju operas un baleta solisti, gan izcili viessolisti, kā arī Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki, Latvijas Nacionālās operas koris un orķestris. Skatītājiem būs iespēja atskatīties uz iepriekšējo sezonu izcilākajām virsotnēm, kā arī gūt ieskatu jaunās sezonas iestudējumos.

Koncerta pirmajā daļā  skatuve būs atvēlēta Latvijas Nacionālajam baletam. Šovasar starptautiskos konkursos Seulā, Rīgā un Stambulā  dejotāji Jolanta Lubēja, Annija Kopštāle, Jūlija Brauere un Kārlis Cīrulis guva izcilus panākumus. Galā koncertā viņi dejos variācijas, ar kurām guva godalgotās vietas. Virtuozie japāņu viessolisti Asami Nakašimu un Juja Omaki skatītājus priecēs ar pas-de-deux no baleta „Korsārs”, kas aprīlī Slovēnijas Nacionālajā baletā – Maribora piedzīvoja pirmizrādi Aivara Leimaņa iestudējumā. Tāpat Latvijas Nacionālais balets ļaus ieskatīties skaistākajās lappusēs no pēdējo sezonu iestudējumiem „Raimonda”, „Bolero…” un „Neiepazītās teritorijas”.

Koncerta otrā daļa pilnībā būs veltīta opermākslai un tajā skatītājiem tiks dota iespēja iepazīt visus četrus 2016./2017. gada sezonas jauniestudējomus – Šarla Guno operu „Fausts”, Pētera Čaikovska operu „Jevgeņijs Oņegins”, Žorža Bizē operu „Karmena” un Riharda Vāgnera operu „Tanheizers”. Koncertā dziedās viessolisti  Liene Kinča,  Margarita Vilsone, Andreass Bauers un Valdis Jansons, kā arī Latvijas Nacionālās operas solisti Ilona Bagele, Laura Grecka, Inga Šļubovska-Kancēviča, Laura Teivāne, Jānis Apeinis, Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs, Kalvis Kalniņš, Rihards Mačanovskis un Latvijas Nacionālās operas koris.

Koncertu diriģēs Mārtiņš Ozoliņš, Jānis Liepiņš, Normunds Vaicis un Andris Veismanis. Radošajā komandā strādā režisore Elita Bukovska, video māksliniece Zane Zelmene, gaismu mākslinieki Sandra Bermaka un Kārlis Kaupužs, skatuves iekārtojuma autors Andris Freibergs.

Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenais patrons kopš 2015. gada ir Latvijas lielākais telekomunikāciju uzņēmums „Lattelecom”. Izmantojot  „Lattelecom” tehnoloģiju iespējas, tiek veicināta Latvijas Nacionālās operas repertuāra pieejamība.

Biļetes var iegādāties LNO un „Biļešu paradīzes” kasēs, kā arī internetā.

Foto: Daiga Vīksna.

8. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē notiks vēsturisko deju izrāde –pasaka bērniem “ Ērkšķrozītes sapnis”.

Iestudējumu gatavo jauna, radoša un profesionāla komanda –  baroka deju speciālisti Stella Upaciere un Jānis Bautra. Izrādē piedalās Latvijas Nacionālās operas un baleta mākslinieki: Alise Prudāne, Anna Russke un Kristaps Jaunžeikars, kā arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi. Par muzikālo pavadījumu gādā DD orķestris diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Vizuālais noformējums – māksliniece Kristiāna Dimitere. Pasaku stāstīs Kaspars Upaciers.

Šo izrādi var saukt par vēsturisku ne tikai izmantoto deju dēļ (to pamatā ir autentiski baroka laika deju pieraksti un izpildījuma tehnika), bet arī tādēļ, ka Latvijā vēl nav bijis iestudēts baroka deju uzvedums tikai bērniem. Jaunā dejotāju un horeogrāfu paaudze sevi piesaka ar jaunām zināšanām, pieredzi un interesi strādāt. Stellas Upacieres un Jāņa Bautras dejotprasmi skatītāji ar ovācijām ir novērtējuši vairākos projektos, sadarbībā ar Māri Kupču un senās mūzikas orķestri “Collegium Musicum Riga”. “Ērkšķrozītes sapnis” sniegs unikālu iespēju jaunajiem skatītājiem izdzīvot baroka laikmetu caur Lulli svinīgo mūziku, krāšņiem tērpiem un smalkiem deju soļiem. Izrādes pamatā ir brāļu Grimmu pasaka “Ērkšķrozīte”.

Biļetes “Biļešu paradīzes” kasēs un internetā.

Latvijas Nacionālā baleta vadošie solisti Elza Leimane, Baiba Kokina, Viktorija Jansone, Raimonds Martinovs, Sergejs Neikšins, Viktors Seiko un mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis 20. un 21. septembrī piedalījās Dienvidkorejas baleta asociācijas rīkotajos galā koncertos „Baleta pasaule” Seulā Arco teātrī.

Latvijas Nacionālā baleta solisti dejoja Artura Maskata „Tango” Kšištofa Pastora horeogrāfijā, kā arī fragmentu no baleta „Anna Kareņina”. Koncertā kopā ar mūsu vadošajiem solistiem uzstājās arī dejotāji no Vācijas, ASV, Kazahstānas, Krievijas un Dienvidkorejas.

Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki Jolanta Lubēja, Ieva Rācene, Paula Lieldidža-Kolbina, Annija Kopštāle, Evelīna Godunova, Viktorija Jansone un Kārlis Cīrulis ir guvuši godalgotas vietas Dienvidkorejas starptautiskajā baleta konkursā, bet viesizrādēs Latvijas Nacionālais balets uzstājās pirmo reizi.

7. oktobrī četrdesmito jubileju svin Latvijas Nacionālā baleta premjers Sergejs Neikšins. Dzimšanas dienā mākslinieks dejos Žana de Briena lomu Aleksandra Glazunova baletā „Raimonda”. Latvijas Nacionālā opera un balets sirsnīgi sveic mākslinieku jubilejā!

„Sergejs ir unikāls dejotājs. Neskatoties uz ilgo skatuves pieredzi, viņš joprojām ir ideālā klasiskā baleta formā, viens no mūsu baleta visu laiku labākajiem prinčiem. Sergejs veiksmīgi sācis arī pedagoga un repetitora karjeru. Viņa absolventi un sagatavotie solisti ar panākumiem dejo mūsu baleta izrādēs. Novēlu Sergejam vēl ilgi dejot un būt tikpat spīdošā formā kā pašlaik!” saka Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Sergejs Neikšins 1994. gadā absolvējis Novosibirskas Valsts Horeogrāfijas skolu Vladimira Vladimirova klasē. Dejojis Jekaterinburgas operas un baleta teātrī (1994–1999) un Jurija Grigoroviča baleta trupā (1999–2000). Ieguvis 2. vietu Krievijas baleta konkursā (1994). Piedalījies projektā „Eiropas Jaunais balets” (1996, 1998). Ieguvis titulu „Jaunais dejotājs” (Krievija, Jekaterinburga, 1997, 1999). 2009. gadā Sergejs Neikšins absolvējis Sanktpēterburgas Valsts Konservatoriju baletmeistara-repetitora specialitātē pie prof. Gabrielas Komļevas.

Sergejs Neikšins ir Latvijas Nacionālā baleta solists kopš 2000. gada. Mākslinieks ir AS “Latvijas Gāze” Gada balvas Operai laureāts kategorijā “Labākais baleta solists” (2006). Saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada sasniegums baleta mākslā” (2014).

Sergeja Neikšina repertuārā ir titulloma baletā „Riekstkodis”, princis Dezirē baletā „Apburtā princese”, princis Alberts baletā „Žizele”, Konrāds un Vergu tirgotājs baletā „Korsārs”, princis Zigfrīds baletā „Gulbju ezers”, Solors baletā „Bajadēra”, Espada un Bazils baletā „Dons Kihots”, Vaclavs baletā „Bahčisarajas strūklaka”, Vronskis baletā „Anna Kareņina” u. c.

7. oktobra izrādē Raimondas lomā būs Baiba Kokina, Abderahmans – Raimonds Martinovs. Pie diriģenta pults Jānis Liepiņš. Baletu „Raimonda” iestudējis horeogrāfs-inscenētājs Aivars Leimanis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ināra Gauja.

Biļetes uz izrādi „Raimonda” var iegādāties Latvijas Nacionālās operas un „Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī internetā.

 Foto: Andris Tone

28. oktobrī Latvijas Nacionālais balets aicina uz šīs sezonas pirmo pirmizrādi – ievērojamais horeogrāfs Edvards Klugs iestudēs laikmetīgo baletu „Pērs Gints” ar Edvarda Grīga mūziku. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents būs Mārtiņš Ozoliņš, diriģents – Farhads Stade, scenogrāfs – Marko Japels, kostīmu mākslinieks – Leo Kulašs, gaismu mākslinieks – Tomažs Premzls.

Titullomu atveidos Arturs Sokolovs, Antons Freimans vai Kristaps Jaunžeikars. Lomās – Baiba Kokina, Viktorija Jansone, Elza Leimane, Sabīne Guravska, Alise Prudāne, Annija Kopštāle, Jūlija Brauere, Laine Paiķe, Andris Pudāns, Raimonds Martinovs, Viktors Seiko un citi. Mūziku atskaņos LNO orķestris, iestudējumu papildinās arī LNO kora dziedājumi, klavieru solo un lugas teksta fragmenti norvēģu valodā.

Baletu „Pērs Gints” Edvards Klugs radījis, iedvesmojoties no Henrika Ibsena pasaulslavenās drāmas un Edvarda Grīga mūzikas. Dēkainis un laimes meklētājs Pērs Gints pēc daudziem piedzīvojumiem tālās pasaules malās kā vecs vīrs atgriežas mājās, kur viņu vienmēr gaidījusi uzticīgā Solveiga.

„Pētot Ibsena tekstus un Grīga mūziku, man nācās pārvarēt šķēršļus, lai šīs abas pasaules apvienotu jaunā laikmetīgā baletā „Pērs Gints”. Ibsena drāma dzejā rada noslēgtu visumu, savienojot reālo pasauli un Pēra iztēli, kamēr Grīga mūzika, neatkarīgi no Ibsena drāmas, veido savas impresionistiskas ainas. „Pērs Gints” manā interpretācijā ir cieši saistīts ar Ibsena vēstījumu. Lai veicinātu dinamisku un loģisku sižeta attīstību, savā libretā esmu izmantojis ne tikai Ibsena lugai radīto mūziku, bet arī citas populāras Grīga kompozīcijas – klavierkoncertu, instrumentālo kamermūziku un vairākas miniatūras,” saka horeogrāfs Edvards Klugs.

Slovēnijas Nacionālā teātra Mariborā baleta mākslinieciskais vadītājs Edvards Klugs pēdējo desmit gadu laikā guvis plašu starptautisku atzinību. Kā horeogrāfs viņš cieši sadarbojies ar Štutgartes baletu, Cīrihes baletu, Nīderlandes Dejas teātri un citām baleta kompānijām. Horeogrāfs saņēmis balvas Varnā, Maskavā, Hanoverē, Nagojā, Belgradā un Sarajevā, 2010. gadā bijis nominēts Krievijas teātra balvai Zelta maska. 2014. gadā starptautiskais dejas žurnāls „Tanz” atzina viņu par „nākotnes cerību horeogrāfijā”. Viņš saņēmis Slovēnijas augstākos apbalvojumus kultūras jomā – Prešerena fonda balvu 2005. gadā un Glazer Charter balvu 2008. gadā.

Nākamās baleta „Pērs Gints” izrādes – 29. oktobrī, 9. un 23. novembrī, 15. decembrī.

Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenais patrons kopš 2015. gada ir Latvijas lielākais interneta un televīzijas uzņēmums Lattelecom. Izmantojot  Lattelecom tehnoloģiju iespējas, tiek veicināta Latvijas Nacionālās operas repertuāra pieejamība.

Latvijas Nacionālā baleta patrons ir „Skonto Būve”. Iestudējuma tapšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Biļetes var iegādāties Latvijas Nacionālās operas un „Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī internetā.

Dita Jonīte

Kad šoruden ievēroju, ka “Pērs Gints” tiek iestudēts gan Latvijas Nacionālajā teātrī, gan Latvijas Nacionālajā operā un baletā, turklāt, pirmizrādes izsludinātas ar vienas dienas intervālu, pārņēma zināms mulsums. Dažas dienas pēc abu iestudējumu pirmreizējās noskatīšanās (28. oktobrī – NT; 29. oktobrī – LNOB), pavisam labi saprotu, ka abiem teātriem tas ir brīnišķīgs mārketinga instruments, bet skatītājiem – lieliska iespēja ieraudzīt, cik dažādi iespējams interpretēt vienu un to pašu klasikas darbu, vienu un to pašu šķietami zināmo “leģendu” par mūžīgo meklētāju Pēru Gintu, kurš… bija vai nebija pats?…

Abi iestudējumi ir uzmanības vērti, kādēļ teātrī ieinteresēts skatītājs bez īpaša pamudinājuma aizies un noskatīsies abus. Teātru publikā dzirdēju sarunas un tas ir droši, ka abos gadījumos skatītāju sagaida ļoti atšķirīga teātra pieredze. Nacionālajā teātrī Viestura Kairiša inscenējums piedāvā filozofisku poētisko teātri. Savukārt horeogrāfs Edvards Klugs no Slovēnijas sacerējis asprātīgu komiksu, ko iestudējuma pasakas estētikas dēļ mierīgi var likt līdzās klasiskajam “Riekstkodim” – mākslas piedzīvojums būs iespējams gan vecākiem, gan bērniem, jo katrs uztvers atbilstoši savai sapratnei un vajadzībai.

Laikmetīgas kustības

Nacionālā teātra radošajā komandā strādājusi horeogrāfe Elīna Lutce, kura sadarbojās ar Viesturu Kairišu arī pagājušās sezonas uzvedumā “Uguns un nakts”, niansēti un asprātīgi izstrādājot izrādes ansambļa kustību partitūru. Jo īpaši spilgti atmiņā palikušas seksapīlās raganas un švītīgie velni. Jaunajā izrādē horeogrāfija ir vēl sarežģītāka. Jau pirmajās izrādes ainās Ulda Anžes puskailā Pēra Ginta spēcīgie un stiegrie muguras muskuļi “strādā”, pirms vēl sacīts kaut vārds. Tas liecina par varoņa iekšēji spriego domu un fantāziju pasauli, kas, iespējams, vēlas izlauzties brīvībā. Uz izrādes programmiņas melnā vāka ir teksts “Pasaule, kas manā galvā”, un izrādes darbība notiek milzīgā melnā kastē, kurā dekorācijas mainās atkarībā no tā, kurā fantāzijas lidojuma epizodē Pērs Gints atrodas (mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo).

Līdzās Ibsena tekstam, ko skatuvei adaptējis Edvīns Raups, tikpat poētiska ir ansambļa ainu kustību dramaturģija. Suģestējošs diptihs pirmajā cēlienā veidojas, gandrīz viens pret vienu samērojot Ingrīdas kāzu ainu ar attiecību skaidrošanu Dovres veča galmā. Kāzu aina uzlādēta ar jaunības enerģiju, otra – ar lēnīgi pašironisku Dovres veča rezignāciju (brīnišķīgs Uldis Dumpis!). Abās ainās ir tās pašas balto krēslu rindas, skatuves ripas lēna griešanās, trīs sievietes un trīs vīrieši (pirmajā ainā jauni, otrajā jau veci), pa vidu ejas, atmosfēras spriedze, koši rozā kleitas un tikpat rozā uzvalki abu svinīgo ceremoniju dalībniekiem, kā arī “īstas” līgavas – Madaras Botmanes Ingrīda un Lolitas Caukas līgava Dovres galmā… un nekur neiederīgais Pērs Gints pa vidu. Seko aina, kurā dekorāciju (krēslus) metodiski savāc un, kaudzēs savietotu, aizvāc daži skatuves strādnieki. Šoreiz, izrādē atklāti demonstrējot, ka tas ir teātris – tātad konstruēta pasaule, tiek it kā uzsvērts, ka mums apkārt esošā realitāti taču arī ir savā ziņā konstruēta.

Horeogrāfija uz skatītāja uztveri iedarbojas psihofiziski, radot izjūtu, it kā šī atgrūšanās un pievilkšanās starp varoņiem pavisam tieši skar arī mūs, skatītāju zālē sēdošos. Pavisam biedējoši nāves klātbūtni var izjust ainā pie Pogulējēja, kur vecie aktieri sēž uz krēsliem rindā kā poliklīnikā pie daktera, gaidot uzaicinājuma signālu, ka drīkst ieiet. Seniori svinīgi melnos svētku tērpos pēc katra signāla maina savu vietu rindā, pārsēžoties tuvāk izejai/ieejai skatuves kreisajā kulisē.

Idejiski senioru ansamblis izrādē ir ārkārtīgi spēcīga zīme un iedarbīgs tēls – aktieri taču arī visu savu radošo dzīvi maina lomas un maskas, katru reizi mēģinot būt paši. Ar visdažādāko lomu starpniecību izdodas uzrakt sevī neiedomājamas iespējas mainīties, būt citādam, neierastam, pārsteidzošam, skaistam un neglītam. Apbrīnojama ir horeogrāfes Elīnas Lutces spēja izrādē iesaistīto aktieru skatuvisko enerģiju koncentrēt izrādes vēstījuma paspilgtināšanai. Finālā Pērs Gints pie Solveigas (Agnese Cīrule) atgriežas jau pavisam novecojis (Pēra Ginta veco ķermeni spēlē bijušais baletdejotājs Andris Vītiņš). Vai Pērs Gints raibā mūža novakarā mājās pārnāk kā ieguvējs vai zaudētājs, to iespējams uzzināt un saprast tikai katram pašam, samērojot redzēto ar savu dzīvi.

Režisors kā joku, bet reizē arī pilnīgi apzināti un nopietni, uzzinot, ka arī baletā tiek gatavots Pērs Gints, kopā ar horoegrāfi Elīnu Lutci sava izrādē iekļāvuši baleta estētiku. Anitras lomu izpilda viena no piecām izrādē iesaistītajām Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas meitenēm, kas nav pat vēl pusaudzes. Viņas izdejo klasiskā baleta soļus, skandējot vārdus “ir pravietis klāt”. Komiski un reizē traģiski šajā kontekstā izskatās gaisā virpuļojošais Pērs Gints. Uldis Anže nebūt nerada tizla dejotāja iespaidu, mēģinot kopēt baleta premjera pasāžas. Traģikomiska ir pati ideja – atkal kaut kas Pēra ceļā tiek darīts pārāk viegli, radot iespaidu, ka šis Pērs, iespējams, spēj tikai spēlēties.

Laikmetīgs balets

Pilnīgi noteikti ar savu dzīvi un citiem spēlējas Edvarda Kluga Pērs Gints. Sliecos šo dejas uzvedumu uztvert kā pasaku par mazu, aušīgu zēnu, kurš tāds ir visu savu dzīvi. Viņa dzīves jēga ir spēlēšanās un fantazēšana. Dramatisms savelkas tikai pašā uzveduma finālā, kad Pērs ir kļuvis vecs un apjucis.

Personīgi šajā baleta iestudējumā patiešām aizrāva horeogrāfija un tas, cik atdevīgi jaunā baleta dejotāju paaudze tajā dzīvoja. Vēl precīzāk būtu teikt – dzīvojās vieshoreogrāfa piedāvātajos spēles noteikumos. Iespējams, šis ir viens no dejiskākajiem un horeogrāfijas ziņā mākslinieciski vērtīgākajiem laikmetīgās kustības iestudējumiem mūsu baleta teātrī. Jaunā dejotāju paaudze ir gana trenēta akadēmiskajā dejā, taču Kluga laikmetīgā baleta valoda uz šiem ķermeņiem “sēž” kā uzlieta.

Šoreiz kustību partitūra, acīmredzami, izaudzēta no dejotāju (pat ja oriģinālā tie ir Slovēnijas dejotāji) reālajiem augumiem atšķirībā no vēsturiskā baleta vai lielākoties arī modernā baleta, kur dejotāji tiecas uz ideālo/horeogrāfa izdomāto kustību vai pozām. Šis iestudējums, neraugoties uz samērā lielo pantomīmas klātbūtni, šķiet vitāls, ļoti dejisks un viegls.

Izrādes stāstā uzsvērti vairāki simboliski elementi. Pirmkārt, Briedis, kas no Pēra fantāzijas  personificēts konkrētā dejotajā un kļuvis par caurviju motīvu. Iespējams, ka šis dzīvnieks uzsver Pēra spēju redzēt vairāk nekā parastiem cilvēkiem dots. Laikmetīgajā dejas mākslā allaž tiek uzsvērts, ka jebkuru kustību varam uztvert kā deju – un Viktora Seiko Briedis ir patiešām graciozs dejotājs.

Otrs horeogrāfa ieviestais spēcīgais simbols, kuram arī paredzēta klātbūtne visās svarīgākajās skatuves stāsta ainās, ir Nāve, kuru manis redzētajā izrādē atraktīvi izspēlēja/izstaigāja Andris Pudāns. Baltais grims ar melnajiem “caurumiem” acu vietā šķita aušīga atsauce uz Roberta Vilsona vizuālo skatuves stilistiku, taču dejotāja atbrīvotā aktiermeistarība savienojumā ar precīzo ķermeņa plastiku gaumīgi pasvītroja uzveduma komismu.

Bet vizuālajā tēlainībā šā laikmetīgā baleta iestudējuma spožākais numurs tomēr šķiet troļļu “koris” ar Zaļo, kurai ir divas puses un divas sejas (kostīmu mākslinieks – Leo Kulašs). Ar prieku sekoju šim spocīgajam ansamblim, jo šķietami pretīgie mošķi uz skatuves skatītajos zālē raidīja neticami pozitīvu un siltu enerģiju. Šķiet, ka jaunajā baletdejotāju paaudzē ir līdz galam neapjausts spēks, ja tikai viņiem dotu iespēju strādāt “melnām mutēm”. Uz šīs jauneklīgās enerģijas fona intrigu rada arī Antons Freimanis, kurš Pēra Ginta lomā atklāj sevi kā gana atraktīvu aktieri, kam nav sveša ne pašironija, ne mērena pašapziņa.

Pārdomājot abos teātros piedzīvoto, vēlreiz apjautu, ka laikam biju izvēlējusies abas izrādes skatīties īstajā secībā. Pirmajā vakarā ienirstot meklējoša cilvēka domu labirintos un apjaušot, cik svarīgas ir mūsu izvēles, bet otrajā uz visu palūkojoties no citas puses – pieņemot, ka viss var būt tikai spēle. Jautājums vienīgi – KAS ir tavā galvā? Un par to jo īpaši nākas aizdomāties trako namā. Starp citu, rūgtākas izjūtas šajā Pēra dzīves epizodē rodas tieši baleta komiksā, bet gandarījums ir par abiem uzvedumiem.

Ilustrācija: skats no LNOB izrādes “Pērs Gints”, fotogrāfs Andris Tone.

23. novembrī, Eduarda Smiļģa dibinātajā Dailes teātrī godināja ne vien šī izcilā režisora 130. dzimšanas dienu, bet arī Teātra gada balvas “Spēlmaņu nakts” ceremonijā sumināja aizvadītās 2015./2016. gada sezonas veiksmes un izcilības. „Spēlmaņu nakts 2016” ceremonija, kā arī Skatītāju balsojums jau ceturto gadu norisinājās ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Balvas pasniedza 18 kategorijās, kā arī sveica balvas Par mūža ieguldījumu Teātra mākslā laureāti, piešķīra žūrijas specbalvu, skatītāju simpātijas balvas un bērnu žūrijas specbalvu.

Vairākās nominācijās tika apbalvoti arī sasniegumi dejā. Par laureātu nominācijā „Gada sasniegumu laikmetīgajā dejā” kļuva izrāde “Vērpete”: horeogrāfi – Krišjānis Sants un Ēriks Ēriksons (Zviedrija, Beļģija), producents – Latvijas Jaunā teātra institūts. Par „Gada kustību mākslinieci” tika atzīta Linda Mīļā par horeogrāfiju izrādei “Makbets” Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Savukārt balvu par „Gada sasniegumu baleta mākslā” saņēma Alise Prudāne par– Šeherezādes lomu baleta izrādē  “Šeherezāde un viņas stāsti”, Raimondas lomu baleta izrādē “Raimonda”, Nikiju baleta izrādē “Bajadēra” un lomām baleta izrādē “Bolero…” Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Apsveicam!Sezonas jauniestudējumus noskatījās, izvērtēja un laureātus izvirzīja žūrijas komisija 5 cilvēku sastāvā: Maija Uzula Petrovska – teātra kritiķe, žūrija spriekšsēdētāja; Silvija Radzobe – teātra kritiķe; Mārīte Gulbe – teātra kritiķe; Līga Ulberte – teātra kritiķe; Atis Rozentāls – teātra kritiķis, laikraksta “Diena” žurnālists.

Teātra balvas „Spēlmaņu nakts” 2015./2016. gada sezonas laureāti:

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU:

Dailes teātra aktieri Olga Dreģe un Juris Strenga

GRAND PRIX:

«Asins kāzas» Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors Vladislavs Nastavševs.

Gada lielās formas izrāde:

«Asins kāzas» Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors – Vladislavs Nastavševs.

Gada mazās formas izrāde:

«Smaržo sēnes» Valmieras drāmas teātrī, režisors – Mārtiņš Eihe.

Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem:

«Kaka un pavasaris» Galerijā istaba, režisors – Jānis Znotiņš.

5. Gada sasniegums laikmetīgajā dejā:*

«Vērpete». Horeogrāfi – Krišjānis Sants un Ēriks Ēriksons (Zviedrija, Beļģija), producents – Latvijas Jaunā teātra institūts.

* Laureātu izvirza Laikmetīgās dejas horeogrāfu asociācija Latvijā un apstiprina Spēlmaņu nakts žūrijas komisija.

Labākie individuālie sniegumi

Gada režisors:

Vladislavs Nastavševs – «Asins kāzas» Lavijas Nacionālajā teātrī un «Melnā sperma» Ģertrūdes ielas teātrī.

Gada aktrise:

Guna Zariņa – Spīdola izrādē «Uguns un nakts» Latvijas Nacionālajā teātrī.

Gada aktieris:

Egons Dombrovskis – Džons Meriks izrādē «Ziloņcilvēks» Liepājas teātrī.

Gada aktrise otrā plāna lomā:

Maija Doveika – Gīna Ekdāle izrādē «Mežapīle» Latvijas Nacionālajā teātrī.

Gada aktieris otrā plāna lomā:

Arturs Krūzkops – Melnais bruņinieks izrādē «Uguns un nakts» Latvijas Nacionālajā teātrī.

Gada jaunie skatuves mākslinieki:

Agnese Cīrule – Līgava izrādē «Asins kāzas» Latvijas Nacionālajā teātrī;

Uldis Siliņš – Klaudio izrādē «Zēns» Latvijas Nacionālajā teātrī.

Gada scenogrāfs:

Reinis Dzudzilo – «Uguns un nakts» Latvijas Nacionālajā teātrī un «Portreti. Vilki un avis» Liepājas teātrī;

Gada kostīmu vai grima mākslinieks:

Krista Dzudzilo – kostīmi izrādēm «Portreti. Vilki un avis» Liepājas teātrī un «Uguns un nakts» Latvijas Nacionālajā teātrī.

Gada gaismu un video mākslinieks:

Oskars Pauliņš – gaismas izrādēs «Mežapīle», «Uguns un nakts», «Asins kāzas» Latvijas Nacionālajā teātrī un «Portreti. Vilki un avis» Liepājas teātrī.

Gada kustību mākslinieks:

Linda Mīļā – horeogrāfija izrādei «Makbets» Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

Gada sasniegums baleta mākslā: **

Alise Prudāne – Šeherezāde baleta izrādē Šeherezāde un viņas stāsti, Raimonda baleta   izrādē Raimonda, Nikija baleta izrādē Bajadēra un lomas baleta izrādē Bolero… Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

** Laureātu izvirza Latvijas Profesionālā baleta Asociācija un apstiprina Spēlmaņu nakts žūrijas komisija.

Gada muzikālās partitūras autors: 

Vladislavs Nastavševs un Toms Auniņš – mūzika izrādei «Asins kāzas» Latvijas Nacionālajā teātrī.

Gada sasniegums oriģināldramaturģijā (teksts, luga vai scenārijs): ***

Justīne Kļava Dāmas Teātrī TT

*** Laureātu nosaka Spēlmaņu nakts žūrijas komisija sadarbībā ar Latvijas Dramaturgu ģildi.

ŽŪRIJAS SPECBALVA:

Latvijas Jaunā teātra institūtam par Latvijas jaunās režijas formu daudzveidības veicināšanu festivāla “Homo Novus” ietvaros.

BĒRNU ŽŪRIJAS SPECBALVA:

“Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” Liepājas teātrī, režisors Dž. Dž. Džilindžers

SKATĪTĀJU SIMPĀTIJAS BALVAS:

GADA IZRĀDE – “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī, režisors Regnārs Vaivars

GADA AKTIERIS – Dainis Grūbe

GADA AKTRISE – Guna Zariņa

Šogad „Spēlmaņu nakts” notika jau 23.reizi. Šī gada ceremonijas veidotāji – režisors Andrejs Žagars, scenogrāfs Reinis Suhanovs un video mākslinieks -8 – Smiļģa personības dažādajās škautnēs smēlušies iedvesmu, lai darītu šo 23. novembra vakaru aizraujošu un radītu teātra profesionāļiem svētkus.

29. un 30. novembrī, 1. un 2. decembrī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē norisināsies mūziķa un komponista Reiņa Sējāna un Latvijas Nacionālā baleta vadošās solistes un horeogrāfes Elzas Leimanes kopdarbs “Vārna” jeb lidojums vienā cēlienā.

“Vārna. Lidojums vienā cēlienā” ir stāsts par cilvēku – ne par vārnu – par cilvēka iekšējo cīņu, par neglīto skaistajā un skaisto neglītajā, tuvošanos bīstamajam un sevis no jauna iepazīšanu. Vārna kā simbols, kā ārkārtīgi intelektuāli attīstīts un skaists putns šo stāstu palīdz izstāstīt tā, lai katrs tajā ieraudzītu sevi.

Reinis Sējāns atzīst, ka mīlestība pret kustību un dejas mākslu viņā dzīvojusi visu mūžu, “bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ līdz šim nebiju to licis uz skatuves blakus mūzikai kā līdzvērtīgu sajūtu izteiksmes līdzekli”.

Abi mākslinieki jau ir pazīstami kopš skolas laikiem, taču tā pa īstam viens otru iepazinuši tikai nesen. Turpina Reinis: “Šī negaidītā atkalredzēšanās izrādījās svarīgs punkts radošajā ceļā. Elzas personībā ir noslēpums. Tas ir tas, ko mīlu māksliniekos un mākslā. Kopā strādājot, nostiprinās sajūta, ka mūsu iekšējie mūzikas viļņu uztvērēji darbojas līdzīgās frekvencēs.”

Elza, kura izrādē “Vārna” ir gan solistes, gan horeogrāfes lomā,  stāsta: “Ik mirkli mūsu aizrautība un prieks pieaug, jo nu daudzās ieceres realizējas taustāmā, redzamā un dzirdamā formā. Iemiesot vārnu, iedzīvināt to kustībās un pētīt iespējas, ko sniedz šis tēls, man sagādā lielu jaunrades prieku un patiesu iedvesmu. Šajos meklējumos kā ļoti vērīgs domubiedrs līdzās ir laikmetīgās dejas pārstāvis, horeogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs. Reinis ir uzbūris brīnumainu skaņu pasauli, kurā drosmīgi un neparasti veidojas mūsu radošās komandas redzējums par Vārnu.”

Reinis priecājas, ka  pēc garajiem mēnešiem, kas pavadīti rakstot  mūziku, beidzot ir pienākuši ilgi gaidītie mēģinājumi, kad viss, līdz šim tikai viņa galvā skanošais, ir skaidri dzirdams arī visai “Vārnas” komandai: “Manī valda milzīgs prieks un patīkams satraukums par kopāmuzicēšanu ar dziedātāju Maiju Sējāni, sitaminstrumentālistu Anriju Grinbergu un Sinfonietta Rīga stīgu kvartetu, ar kuru jau vairākkārt esam veiksmīgi sadarbojušies.”

Lai iepazītos ar muzikālo materiālu, piedāvājam noklausīties skaņdarbu “Vārna”.

Biļetes www.bilesuserviss.lv.

13. decembrī uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves būs baleta viencēlienu vakars «Amore». Rīgas publikas priekšā pirmoreiz uzstāsies Lielā teātra galvenā zvaigzne un Milānas La Scala pirmā krievu prīma Svetlana Zaharova. Kopā ar viņu uz viesizrādi ieradīsies Lielā teātra premjeri Mihails Lobuhins un Deniss Rodkins, vadošais solists Deniss Savins un vēl 10 slavenās trupas mākslinieki.

Baleta mīļotājiem «Amore» dos arī ļoti vērtīgu iespēju iepazīties ar triju interesantu un pasaulē pieprasītu horeogrāfu daiļradi: tie ir Jurijs Posohovs (Krievija/ASV), Patriks de Bana (Vācija) un Mārgerita Donlona (Īrija). Jāpiebilst, ka de Bana un Donlona arī paši ieradīsies Latvijā, lai vadītu viesizrāžu mēģinājumus. Patriks de Bana ir Svetlanas Zaharovas partneris īpaši viņai radītajā baletā «Lietus, pirms tas līst».

Izrādes «Amore» varoņu tērpus radījis slavenais krievu modes dizainers Igors Čapurins (starp citu, viņš ir rūpējies par divu valsts pirmo lēdiju – Ludmilas Putinas un Svetlanas Medvedevas garderobi). Viņam šī ir jau desmitā izrādē Lielajā teātrī. «Kārtējo reizi esmu izvēlējies vēsturisko pieeju teātra kostīmiem, protams, pagātnes stilistiku modernizējot – tradicionālajam baleta tērpu piegriezumam zināmā mērā piešķirot haute couture estētiskās nianses. Tieši tāpēc visi baleta tēli izskatās mūsdienīgi – maksimāli iederīgi sižetā, taču arī laikmetīgi un aktuāli. Esmu draugos ar Svetu Zaharovu jau sen, saprotam viens otru no pusvārda. Ir ļoti patīkami, ka viņa uzticas man kā dizaineram un biedram. Tas ievērojami palīdz darbā, padara tērpu radīšanas procesu vieglu un ārkārtīgi interesantu,» tā Čapurins.

Svetlanas Zaharovas projekta «Amore» pirmizrāde notika 2016. gada maijā. Kopš pavasara jau ir aplaudējuši skatītāji Maskavā un Monako, Ravennā un Modēnā, Parmā, Dženovā un Neapolē. Nevienam nerodas šaubas, ka «Frančeska da Rimini» ar Pētera Čaikovska mūziku Jurija Posohova iestudējumā kļuvusi par īstu himnu mīlestībai (pati prīma šo baletu atzīst par vienu no vismīļākajiem savā radošajā biogrāfijā – un viņai taču ir bijusi iespēja dejot galvenās lomas baletos, ko radījuši visu laiku labākie horeogrāfi, no Petipā līdz Neimaijeram).

Balets «Lietus, pirms tas līst» ar Baha, Respigi un Pino-Kintanas mūziku Patrika de Banas horeogrāfijā ir lielisks laikmetīgās dejas paraugs, kas paver jaunas Zaharovas šķautnes, – līdz šim viņa uzskatīta par klasisko baleta partiju etalonizpildītāju.

Trešā un pēdējā «Amore» daļa «Vēzieni pār nošu astēm» ar Mocarta Četrdesmitās simfonijas mūziku ir gaismas, spēles un nebēdnību pilna. «Šā baleta mēģinājumos mums gāja neprātīgi jautri,» stāsta Mārgerita Donlona. «Tik daudz smējusies nebiju vēl nekad. Tik daudz fotografējāmies, tik daudz jokojām… Taču tas netraucēja procesu. Vispār uzvest smieklīgu izrādi ir sarežģīti: tas, kas darba gaitā šķiet asprātīgi, ne vienmēr ir tā nolasāms no skatuves izrādes laikā. Šoreiz viss salikās ideāli!»

Projekta «Amore» viencēlieni ir tikpat dažādi un savstarpēji atšķirīgi kā lomas, kurās tajos spoži mirdz Svetlana Zaharova. Kopīgs visiem ir viens: tie ir radīti ar mīlestību.

Biļetes nopērkamas LNOB un «Biļešu paradīzes» kasēs, kā arī internetā.

Viesizrādes notiek kompānijas «Art Forte» Ziemas sezonas ietvaros. Projektu atbalstījuši Valsts Kultūrkapitāla fonds, kompānija «Uralhim», municipālā iestāde «Rīgas Tūrisma Attīstības Birojs» (LiveRīga) un Pirmais Baltijas kanāls.

Ilva Lorence

Visi baleta mākslas entuziasti, kā arī citi interesenti noteikti gaida 22. Starptautisko Baltijas baleta festivālu, kas norisināsies no 7. līdz 24. aprīlim. 15. martā par godu gaidītajam notikumam uz viesnīcas “Gūtenbergs” jumta terases notika preses konference, kurā tika pastāstīts plašāk, ko sagaidīt no festivāla.

Vieni no pirmajiem vārdiem, ar kuriem Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktore Lita Beiris atklāja konferenci, ir: “Balets būs mūžīgs!” Ar tādu pašu patosu un enerģiju, liekas, arī sastādīta festivāla programma, piedāvājot krāšņus deju priekšnesumus no dažādām pasaules malām, aizraujošas meistarklases un inovatīvus risinājumus klasiskām vērtībām. Kā min paši organizatori, festivāla devīze joprojām ir “No klasikas līdz avangardam”, savukārt šā gada tēma ir “mīlestība”, lai pasaulē un cilvēkos vairotu labo, skaisto, cildeno un mūžīgo.

Baleta festivāla programmu veido kopumā 11 notikumi, bet lielākais uzsvars ir uz četriem no tiem. Tāpēc, ja vēl šaubies, kurus pasākumus apmeklēt, turpini lasīt šo rakstu.

Pirmais, kas būtu jāieliek sarakstā ar atzīmi “Noteikti jāredz”, ir Džordāno Čikāgas džeza dejas kompānijas izrādes. 50 gadu pieredze džeza deju mākslā, plašs repertuārs un inovatīvas idejas ir tas, kas palīdzējis Džordāno dejotājiem kļūt atpazīstamiem visā pasaulē. Viņu priekšnesumus būs iespējams noskatīties trīs Latvijas vietās:  9. aprīlī Preiļu novada Kultūras centrā,  11. aprīlī Ventspils teātra namā “Jūras vārti”,  13. aprīlī Rīgas Kongresu namā. Savukārt 10. aprīlī notiks Čikāgas dejas kompānijas baletmeistara vadītā meistarklase dejotājiem un baleta māksliniekiem.

Otrais notikums, ko nedrīkst palaist garām, ir Pekinas Dejas teātra izrādes. 2008. gadā dibinātais teātris, kurā Ķīnas tradicionālā deja savijas ar mūsdienīgās mākslas idejām, ar horeogrāfi Vangu Juaņjuaņu  (Wang Yuanyuan) priekšgalā ir atzīts visā pasaulē. “Programmā ir  trīs  atšķirīgi viencēlieni, kas kopumā uzrunās dažādus skatītājus: gan jauniešus, gan seniorus, gan neoklasikas cienītājus un avangarda pielūdzējus,” pauž festivāla direktore. Šo izrādi varēs  baudīt  23. aprīlī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS, kā arī 24. aprīlī tā būs skatāma Latvijas Nacionālajā operā. Abās izrādēs skatītājiem tiks piedāvātas Vangas Juaņjuaņas jaunākās horeogrāfijas “Farwell shadows”, “Poison” un “Nightingale and the Rose”, kur Čaikovska mūzika sastopas Oskara Vailda darba motīviem.

Li Tao, Ķīnas Tautas Republikas vēstniecības padomnieks, preses konferencē pauda prieku par iespēju sadarboties ar Latviju. Tāpat viņš izteica priekšlikumu, ka nākošreiz Latvijas dejotājiem ar saviem priekšnesumiem jābrauc uz Ķīnu, lai veidotos pozitīva kultūras apmaiņa, kas palīdzētu stiprināt kontaktus.

Trešais un visintriģējošākais notikums saistās ar muzikāli horeogrāfisku fantāziju “Ugunī”, kuru kopīgiem spēkiem veido trīs latviešu horeogrāfi – Lita Beiris, Aleksandra Astreina un Antons Freimans. Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiskais materiāls atkal tiek atdzīvināts mūsdienīgā veidolā, šoreiz laikmetīgā baleta izrādē. Kā izteicās Lita Beiris, šī deju izrāde būs uzdrošināšanās pieskarties “mūsu Blaumanim”. Arī viens no izrādes horeogrāfiem Antons Freimans apgalvoja, ka darbs ir grūts un būs pārsteigums vērot rezultātu, kā trīs horeogrāfu temperamenti sadzīvos izrādē. Interesanti, ka izvēlētais spēles laukums ir Latviešu Biedrības nama skatuve, kur arī tika izrādītas visas  Blaumaņa lugas. Pasaules pirmizrāde gaidāma 11. maijā.

Ceturtais lielais uzsvars tiek likts uz itāliešu dejotājas Benedetas Kapannas izrādi “Saknes”. Kā pastāstīja Lita Beiris, pirms diviem gadiem māksliniece bija vēlējusies noskaidrot savas dzimtas saknes. Meklējumi viņu bija atveduši uz Latviju, jo viņas vecmāmiņa ir Mirdza Kalniņa, viena no pirmajām latviešu baleta solistēm, kas mācījās un dejoja moderno baletu. Savus atradumus, pārdzīvojumus un emocijas Benedeta Kapanna ir ielikusi tehniski pārdomātā izrādē “Saknes”, kur dejai pievienosies arī foto, video projekcijas un dažādi citi efekti. Izrādi varēs noskatīties 23. aprīlī Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts”.

Tirdzniecības centrā “Galerija Centrs” ir iespēja apskatīt fotoizstādi “Deja bez robežām”, kas tika atklāta 15. marta vakarā. Fotogrāfijas ļaus apceļot pasauli un ielūkoties festivāla mākslinieku daiļradē.

Tagad tik atliek gaidīt 7. aprīli, kad 22. Baleta festivāls ar lielu vērienu sāksies!

Plašāka informācija šeit.

Inta Balode

Janvāra sākumā ar priecīgām trīsām sirdī lasīju ziņas, ka martā Rīgā viesosies New York City Ballet vadošie solisti. Esmu jau pieradusi, ka par vadošajiem solistiem reklāmās reizēm dēvē arī ne tik vadošus māksliniekus, tāpēc rūpīgi izlasīju arī vārdus. Jā, šie pavisam noteikti ir skaļi vārdi. Gaidīšu ar nepacietību pirmo pasaulslavenās trupas viesošanos Rīgā. Rīt, 21. martā, uz Baltā nama skatuves kāds dejos, bet viss sanāca ne gluži tā, kā biju iedomājusies. Laikam jau galvenie jautājumi, kuri radās pēc šīs pieredzes, ir:

1. Cik ļoti var mānīt skatītāju, un vai kādu tas vispār satrauc?

2. Vai nozīme ir tikai tam, par ko rūpējas sabiedrisko attiecību speciālisti, izsūtot informāciju presei un personīgi uzrunājot žurnālistus?

3. Vai tiešām Latvijā balets interesē tikai tik mazu marginālu grupu, ka New York City Ballet viesizrāžu solījums paiet klusi klusītiņām?

“Dance.lv Žurnāls” jau kopš savas dibināšanas sadarbojas ar žurnālu “Mūzikas Saule”. Arī 2017. gada pirmajā marta numurā žurnāla redaktors Orests Silabriedis vēlējās iekļaut kādu dejas tēmu. Piedāvāju izvēli starp Ņujorkas baletu un interesantu dejas mājas modeli Maskavā. Nosvērāmies par labu Maskavai, un uz laiku ziņām par amerikāņu viesizrādēm nesekoju. Kad notikums pietuvojās, sāku lūkot pēc iespējas to redzēt un pastāstīt lasītājiem, kāds tas izvērsās. Izrādījās, ka šis nav vienkāršs uzdevums. Cenas dēļ uz biļešu kasēm nesteidzos, turklāt organizatoru informēšanu par plānu rakstīt recenziju uzskatu arī par daļu no profesionālās kritiķa ētikas. Tāpēc centos atrast, kas ir pasākuma organizators. Milzīgajos plakātos pilsētvidē redzams vien nosaukums “New York City Ballet Stars” un “Rietumu bankas” logo. Īsajās ziņās, kas atrodamas tūrisma ceļvežos, norādītas saites uz Latvijas Nacionālās operas un baleta mājas lapu un sociālo tīklu kontiem. Tomēr tur nav ne vārda par gaidāmo koncertu. Tātad rīko kāds cits. Sazinos ar operu un uzzinu, ka koncertu organizē “Baltic International Concert” un viņi ir norādījuši jocīgu e-pasta adresi “Inbox.lv”. Aizrakstīju. Klusums! Sameklēju “Facebook” lietotāju ar šādu nosaukumu. Tur gan par Ņujorkas baleta vadošajiem solistiem neko neatradu, bet tomēr uzrakstīju ziņu. Izlasīta ir, bet klusums. Turpinu meklēt.

Apjautājos kolēģiem un draugiem dejas vidē un kultūras medijos – arī viņi neko nezina, oficiālas informācijas presei nav bijis. Sāku jau piktoties, ka baigā gan tā “Rietumu banka”, laikam jau uzaicinājusi slavenos dejotājus savai ballītei vien. Bet biļetes taču ir nopērkamas? Tātad ne gluži tā. Saņemu dūšu, lai būtu gatava ieraudzīt biļešu cenas. Ievadu meklētājā “New York City Ballet” – nekā. “Ņujorkas balets” – nekā. 21. marts LNOB sola “Amerikas baleta zvaigznes”. Mazliet pabrīnos, bet tad atceros, ka reiz biļešu izplatītājs nebija ar mieru rakstīt, ka izrāde notiks Dailes teātra tualetē, varbūt negribēja rakstīt arī trupas nosaukumu angliski. Lasu tālāk: “21. martā plkst. 19.30 Latvijas Nacionālajā operā pēc Rietumu bankas ielūguma notiks ASV slavenāko teātru – Joffray Ballet, Houston Ballet un Miami City Ballet – vadošo solistu koncerts”. Kur palicis New York City Ballet? Meklēju atkal:

Nē, nu būs NYCB! Vēl uzsvērts, ka pirmo reizi Rīgā.

Arī te tas pats, turklāt vēl kārdinoši solistu vārdi.

Meklēju New York City Ballet lapās. Atkal nekā. Rakstu uz baleta preses nodaļu, vai viņiem ir kas zināms. Pat ja tuvākās izrādes Ņujorkā gaidāmas aprīlī, gan jau zina, ko viņu dejotāji dara. Klusums. Arī Ņujorka ar mani nerunā. Un tad es saprotu, ka NYCB nemūžam nebūtu uzlicis tādu plakāta bildi! Jāskatās uzmanīgāk.

NYCB oficiālais logo                                    Plakāts Rīgas ielās

Nu jau par tradīciju ir kļuvuši SIA “Worldstars” mākslinieciskās vadītājas Olgas Azizovas rīkotie “Etoile Ballet Gala” koncerti Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

Pirmo reizi uz LNOB skatuves “Etoile Ballet Gala” koncerts notika 2011. gadā, un tajā bija iespēja redzēt vienkopus vadošus baleta solistus no lielākajiem Eiropas teātriem: Parīzes Grand Opera primabalerīnu Izabelu Siaravolu un premjeru Karlu Paketu, Berlīnes Operas primabalerīnu Janu Salenko un premjeru Marianu Valteru, Gruzijas Operas un baleta teātra primabalerīnu Laļi Kandelaki, Prāgas Valsts operas, Slovākijas Nacionālā teātra, Kijevas Nacionālās operas un Azerbaidžānas Operas un baleta teātra viesmākslinieku Ulvi Azizovu u. c. Galā koncertā tika izpildītas klasiskā baleta pērles: pas de deux no baletiem “Žizele”, “Dons Kihots”, “Činzano”, “Grand pas classique”, kā arī tādu izcilu un leģendāru mūsdienu horeogrāfu kā Džona Noimaijera, Jirži Kiliana, Bena van Šauvenberga un Leventes Bažari darbi.

Šī gada 13. marta “Etoile Ballet Gala” koncerta programmas pamatu veidoja klasisko baletu pas de deux. Kā pirmie skatītāju vērtējumam savu sniegumu piedāvāja Čehijas Nacionālā baleta vadošie solisti Andera Kramešova un Karels Audi ar pas de deux no P. Čaikovska baleta “Riekstkodis”. Interesanta bija horeogrāfiskā kustību partitūra adagio daļā, kurā dominēja virkne oriģinālu un savdabīgu griezienu (pirouettes) un pacēlienu. Pie tik oriģinālas adagio daļas šajā pašā horeogrāfiskajā rokrakstā gribējās redzēt arī solistu variācijas, kurās šoreiz dominēja Ļ. Ivanova horeogrāfija. Kopumā dejotāju sniegums bija tehniski pārliecinošs. Arī programmas otrajā daļā izpildītais Diānas un Akteona pas de deux no Č. Punji baleta “Esmeralda” (A. Vaganovas hor.) apliecināja abu mākslinieku izcilo tehnisko sniegumu, īpaši atzīmējot A. Kramešovas perfekti tīrās pirouettes a la seconde ar nobeigumu pirmajā arabesques variācijas vidusdaļā, fouette pa ceturtdaļām kodā un visai oriģinālo pacēlienu pas de deux finālā.

Cīrihes baleta kompānijas vadošos solistus Nataļju Tapia del Brio un Vitāliju Safronkinu (arī horeogrāfijas autors) redzējām modernā baleta miniatūrā “Dans le meme soufflé” (V. A. Mocarta mūz.). Arī koncerta otrajā daļā abi mākslinieki izpildīja miniatūru “Concerto for two” (V. Safronkina hor., J. S. Baha mūz.). Mākslinieku sniegums bija emocionāli piesātināts un tehniski noslīpēts līdz pēdējai niansei. Nataļja Tapia del Brio piesaistīja uzmanību ar skaistām un slaidām ķermeņa līnijām, savukārt Vitālijs Safronkins ar ķermeņa plastiku un izcilu partnerību.

Dānijas Karaliskā baleta primabalerīnas Hollijas Dordžeres un vadošā solista Džonatana Šmelenska sniegums guva vislielāko publikas atsaucību. Jāatzīmē abu mākslinieku savdabīgais vizuālais ietērps “Grand pas classique” (D. Obēra mūz., V. Gzovska hor.). Vēsturiski abu izpildītāju kostīmi ir bijuši gaišos toņos ar greznu apdari, taču šoreiz abu tērpos dominēja melnā krāsa: viņš – melnā uzvalkā, bet viņa – melnas krāsas tutu, triko, puantēs un cimdos. Arī otrās daļas klasiskajā pas de deux no baleta “Venēcijas karnevāls” (Č. Punji mūz., M. Petipā hor.) interesi raisīja tieši kostīmu izvēle, proti, dzeltenos un melnos toņos veidotais askētiskais balerīnas tutu. Īpaši atzīmējams tieši šis pas de deux, kas bija abu mākslinieku rotaļīgām niansēm piepildīts, ko vēl vairāk paspilgtināja  izcils tehniskais kustību sniegums.

“Etoile Ballet Gala” koncerta pirmo un otro daļu noslēdza Marijas teātra primabalerīna Olga Čelpanova un Ulvi Azizovs. Viņu sniegumā redzējām pas d’esclave un pas de deux no A. Š. Adāna baleta “Korsārs”. O. Čelpanovai raksturīga perfekta tehnika, kustībās precīzas un noslīpētas pārejas, smalkas un niansētas pozas. Savukārt Ulvi Azizova sniegumam piemita dienvidniecisks temperaments, kas īpaši izcēlās viņa neatkārtojamajā tours a la secondes.

“Etoile Ballet Gala” koncerti sniedz iespēju vienkopus redzēt starptautiski atzītu baleta mākslinieku sniegumu gan klasikā baleta pas de deux, gan laikmetīgās un mūsdienu dejas horeogrāfijā, par ko liels paldies jāizsaka “Etoile Ballet Gala” mākslinieciskai vadītājai Olgai Azizovai.

HOLLIJA DORDŽERE – Dānijas karoga (Dannebrog) ordeņa kavaliere. Beigusi Amerikas Baleta skolu. Dānijas Karaliskā baleta primabalerīna. Piedalījusies vairākos galā koncertos un festivālos ASV, Zviedrijā, Igaunijā un citās valstīs. Balerīnas repertuārā ir vadošas lomas baletos “Gulbju ezers”, “Bajadēra”, “Manona” un citos.

DŽONATANS ŠMELENSKIS – beidzis Kubas Nacionālā baleta skolu. Norvēģijas Nacionālā baleta viessolists un Dānijas Karaliskā baleta vadošais solists. Piedalījies vairākos galā koncertos un festivālos Zviedrijā, Igaunijā un citās valstīs. Baletdejotāja repertuārā ir vadošas lomas baletos “Riekstkodis”, “Bajadēra”, “Manona” un citos.

OLGA ČELPANOVA – Starptautiskā baleta konkursa Seulā un Vīnē pirmās prēmijas ieguvēja. 2016. gadā Olgai Čelpanovai tika piešķirta pazīstamā Krievijas žurnāla “Balet” balva “Dejas dvēsele” nominācijā “Zvaigzne”. Balerīnas repertuārā ir vadošas lomas baletos “Gulbju ezers”, “Bajadēra”, “Žizele”, “Korsārs” un citos.

ULVI AZIZOVS – apbalvots ar Rūdolfa Nurijeva XVI Starptautiskā baleta festivāla prēmiju “Par ieguldījumu baleta mākslas attīstībā un augsto profesionālās meistarības līmeni”, kā arī XVIII Starptautiskā pasaules baleta zvaigžņu galā koncerta Budapeštā īpašo prēmiju. Piedalījies vairākos galā koncertos un festivālos Francijā, Itālijā, Grieķijā, Somijā, Ungārijā, Latvijā, Luksemburgā, Čehijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citās valstīs. Baletdejotāja repertuārā ir vadošas lomas baletos “Gulbju ezers”, “Bajadēra”, “Apburtā princese”, “Žizele” un citos.

ANDREA KRAMESOVA – strādājusi Zviedrijas Karaliskajā baletā un Vācu operā pie Reinas Diseldorfā. Čehijas Nacionālā baleta primabalerīna. Piedalījusies vairākos galā koncertos un festivālos Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Igaunijā un citās valstīs. Baletdejotājas repertuārā ir galvenās lomas leģendāro horeogrāfu Dž. Balančina, J. Kiliana, N. Duato uzvedumos.

KARELS AUDI – Brno Nacionālā teātra viessolists un Čehijas Nacionālā baleta premjers. Piedalījies vairākos galā koncertos un festivālos Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Igaunijā un citās valstīs. Baletdejotāja repertuārā ir vadošas lomas baletos “Riekstkodis”, “Bajadēra”, “Spartaks” un citos.

NATAĻJA TAPIA DEL BRIO – strādājusi Cīrihes baletā un “Corella Ballet” kompānijā. Uzstājusies kā uzaicinātā primabalerīna Viktora Uljates baletā (Victor Ullate Ballet). Piedalījusies vairākos galā koncertos un festivālos ASV, Spānijā, Francijā, Itālijā, Meksikā, Argentīnā un citās valstīs. Balerīnas repertuārā ir vadošas lomas baletos “Gulbju ezers”, “Bajadēra” un citos.

VITĀLIJS SAFRONKINS – Starptautiskā baleta konkursa Kijevā 1. prēmijas ieguvējs. Strādājis Cīrihes baletā, Bāzeles teātrī un Bežāra baletā Lozannā. “Uniqart Dance Company” dibinātājs un horeogrāfs. Piedalījies vairākos galā koncertos un festivālos Apvienotajos Arābu Emirātos, Zviedrijā, Spānijā un citās valstīs.

Ilustrācija: publicitātes foto no “Etoile Ballet Gala” Facebook lapas.

Starptautiskajā Teātra dienā, 27. martā plkst. 15:30, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā norisinājās Teātra dienas balvu pasniegšanas ceremonija, ko ik gadu rīko Latvijas Teātra darbinieku savienība sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeju.

Šogad tika nedaudz mainīts pasākuma formāts – pirmā daļa norisinājās muzeja pirmā stāva zālē, kurā tika pasniegta Helēnas Tangijevas-Birznieces balva, kā arī klātesošie varēja aplūkot aktrises Elzas Radziņas simtgadei veltīto izstādi “Pilnos auļos. Elzai Radziņai – 100”.

Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu Latvijas Profesionālā Baleta asociācija šogad piešķīra baleta māksliniecei Inārai Ābelei-Cerai. Balvu pasniedza baleta māksliniece, Baltijas Baleta festivāla direktore Lita Beiris un Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis, bet ar dejas priekšnesumu uzstājās Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkne Elianna Perhova.

Ināra Ābele-Cera savā pateicības runā uzsvēra, cik neatsverams ir Helēnas Tangijevas-Birznieces mūža ieguldījums gan Latvijas baleta mākslā, gan arī viņas personības izaugsmē: “Viņa mani veidoja gan kā mākslinieci, gan kā personību. Bez viņas es būtu daudz nabagāka savā dvēselē.”

Pasākuma turpinājums notika muzeja otrā stāva zālē, un to atklāja dziesminiece Anta Enģele ar apsveikuma dziesmu Harija Liepiņa balvas laureātam – Jaunā Rīgas teātra aktierim Andrim Keišam. Balvu māksliniekam pasniedza 2015. gada balvas laureāts – Liepājas teātra aktieris Egons Dombrovskis.

Andris Keišs atzina, ka, iegūstot šo godpilno balvu, jūtas tuvāks skatuves dižgaram Harijam Liepiņam, un vienlaikus izteica cerību, ka viss vēl ir priekšā, jo kolēģis Gundars Āboliņš, apsveicot Andri ar balvas saņemšanu, norādījis, ka tā vēl esot tikai “pusmūža balva”.

Lilitas Bērziņas balvu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisei Jekaterinai Frolovai pasniedza 2016. gada balvas laureāte – Latvijas Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika, akcentējot to, ka nav lielākas atzinības kā kolēģu atzinība, kas tiek pausta ar šī augstā apbalvojuma piešķiršanu.

Jekaterina Frolova pateicās par godu, atzinību un iespēju būt uz Teātra muzeja skatuves un sveica visus klātesošos Starptautiskajā Teātra dienā. Aktrisi sveica arī Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrants akordeonists Māris Rozenfelds, izpildot Vjačeslava Semjonova skaņdarba ”Divertisments” 2. daļu “Nostaļģija”.

Laureātus sveica arī Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, studijas “Figura Line” pārstāve Olga Sedova-Vertlina, mākslinieku draugi un kolēģi, kā arī laureātiem tika pasniegtas mākslinieka Māra Šustiņa veidotas goda zīmes – ordeņi.

Teātra dienas balvas tiek pasniegtas jau kopš 1986. gada, kad Eduarda Smiļģa balvu saņēma Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš un Artūrs Dimiters. 1987. gadā pirmo reizi tika pasniegta Lilitas Bērziņas balva aktrisei par izciliem sasniegumiem teātra mākslā, un to saņēma Vija Artmane un Astrīda Kairiša. 1996. gadā par izciliem sasniegumiem baleta mākslā Lita Beiris saņēma Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu, savukārt 2005. gadā tika iedibināta tradīcija pasniegt Harija Liepiņa balvu aktierim par izcilu, spilgtu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā, un to saņēma Ivars Puga.

Balvu kandidātus iesaka Latvijas profesionālie teātri.

Apbalvošanas pasākumu, kā ierasts, vadīja profesors, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš un LTDS priekšsēdētāja, aktrise Daiga Šiliņa.

LILITAS BĒRZIŅAS BALVA Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisei Jekaterinai Frolovai.

2004. gadā Jekaterina Frolova absolvējusi Sanktpēterburgas Valsts Teātra mākslas akadēmiju un pieņemta Rīgas Krievu teātra trupā, kur ļoti drīz pieteica sevi kā aktrise ar īpašu skatuvisko šarmu un pievilcību, izcilām vokālajām dotībām un apbrīnojamu plastiskumu. Pēc Rīgas Krievu teātra skatītāju balsojuma rezultātiem Jekaterina Frolova vairākkārt ir atzīta par sezonas labāko aktrisi. Arī daudzās nominācijas “Spēlmaņu nakts” balvai apliecina viņas izcilo apdāvinātību. Pēdējo gadu laikā Jekaterina Frolova ir radījusi daudzus zīmīgus un spilgtus tēlus, kas palikuši atmiņā gan kritiķiem, gan skatītājiem: Guste (“Indrāni”, Rūdolfs Blaumanis), Uļita (“Mežs”, Aleksandrs Ostrovskis), Fro (“Fro” pēc Andreja Platonova stāsta), Lapsa (“Mazais princis” pēc Antuāna de Sent-Ekziperī pasakas), Alberta (“Veļas mazgātava – Trešās un Ozolu ielas krustojumā”, Mārša Normena), Ludmila (“Marija”, Īzaks Bābels), Šen Te (“Krietnais cilvēks no Sečuānas”, Bertolts Brehts).

Režisors Elmārs Seņkovs: “Katja ir aktrise, kura perfekti pārvalda formu un spēj strādāt milzīgā amplitūdā. Viņa var iemiesoties jebkurā raksturā, no maza, nevainīga bērna līdz dēmoniskai radībai, turklāt izdzīvojot to ar katru ķermeņa poru. Ar tāda kalibra aktrisi strādāt ir prieks jebkuram režisoram. Viņa ir kā pērle, kas mirdz jebkurā vietā, jebkurā laikā.”

Jekaterina Frolova izrādē “Spoks no Kentervilas”

HARIJA LIEPIŅA BALVA Jaunā Rīgas teātra aktierim Andrim Keišam.

Andris Keišs Jaunajā Rīgas teātrī strādā kopš 1997. gada, kad kā viens no talantīgākajiem savas – tolaik jaunās – paaudzes aktieriem tika uzaicināts pievienoties JRT trupai. Šajā laikā viņš teātrī nospēlējis vairāk kā 40 lomas visdažādāko stilu un žanru izrādēs.

Viņa sniegumu teātra speciālisti atzinīgi vērtē par reto spēju pārliecinoši atveidot visdažādāko žanru tēlus – traģiskos un komiskos, tāpat groteskos un ironiskos, katram no tiem spējot atrast īpašu rakstura nokrāsu. Savukārt skatītāji iemīļojuši Andra Keiša silto, sirsnīgo būtību un skatuvisko šarmu. Viņš šajos gados kļuvis par vienu no iemīļotākajiem JRT aktieriem.

2016. gadā Andris Keišs nospēlējis trīs ļoti atšķirīgas lomas – viņš ir Miķelis Ineses Mičules iestudējumā “Pilna Māras istabiņa”, Robērs Redigers Alvja Hermaņa izrādē “Pakļaušanās” un prezidents Gata Šmita iestudējumā “Kārkli”.

Lielisks ir arī aktiera sniegums izrādēs “Cerību ezers” (rež. Vladislavs Nastavševs, 2015), “Divpadsmit krēsli” (rež. Alvis Hermanis, 2014), kurā aktieris atveido Ostapu Benderu, “Peldošie – ceļojošie” (Dmitrija Lavrentjeva loma, rež. Vladislavs Nastavševs, 2014) un “Ilgu tramvajs” (Stenlija Kovaļska loma, rež. Inese Mičule, 2013). Par lomām pēdējās divās izrādēs Andris Keišs tika nominēts 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā “Gada aktieris”.

“Ja nu vispār Latvijā šobrīd ir kāds aktieris, kurš būtu pelnījis šo balvu, tad tas ir Andris Keišs. Viņš nupat ir sasniedzis savu profesionālo kulmināciju – brīdi, kad aktieriskais instruments ir visspējīgākais, visjūtīgākais, ar vislielāko amplitūdu un jaudu. Šodien viņš ir sasniedzis tādu māksliniecisko spēju līmeni, ka viņš pats jau ir Meistars. Visu cieņu pret Hariju Liepiņu, bet es personīgi domāju, ka Andris Keišs ir daudz labāks aktieris par viņu. Bet tā kā Harijam Liepiņam Keiša balvu nav iespējams pasniegt, tad var darīt arī otrādi,” tā aktiera talantu vērtē režisors Alvis Hermanis.

Andris Keišs izrādē “Cerību ezers”. Foto: Jānis Deinats

HELĒNAS TANGIJEVAS- BIRZNIECES BALVA baleta māksliniecei Inārai Ābelei-Cerai.

Māksliniece absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu 1961. gadā. Mācījusies pie J. Pankrates, N. Korjagina, V. Bļinova, H. Tangijevas-Birznieces. No 1961. līdz 1982. gadam bijusi Latvijas Nacionālā baleta soliste. Viņas ievērojamākās lomas bija Odeta, Odīlija baletā “Gulbju ezers”, Aurora, Zilais putns, Ceriņu feja baletā “Apburtā princese”, Jaunkundze baletā “Jaunkundze un huligāns”, Nikija baletā “Bajadēra”, Solveiga baletā “Pērs Gints”, Maija baletā “Turaidas roze”, Aina baletā “Negaiss pavasarī”, Sīringa baletā “Pāns un Sīringa”, Asele baletā “Asele”, Svanilda baletā “Kopēlija”, Annele baletā “Pie zilās Donavas”, Aina baletā “Mīlas uzvara”, Esmeralda baletā “Parīzes Dievmātes katedrāle”, Medora baletā “Korsārs”, Karmena baletā “Karmena”, Zarema baletā “Bahčisarajas strūklaka”, Kleopatra baletā “Antonijs un Kleopatra” u. c.

Ināra Ābele-Cera bijusi Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma klasiskās dejas pedagoģe un 2. Bērnu un jauniešu sporta skolas horeogrāfe. Bijusi LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece, 1982. gadā saņēmusi Kultūras ministrijas Goda rakstu, filmējusies LTV baletfilmā “Dārgakmeņi”.

Kritiķis Ēriks Tivums Ināru Ābeli-Ceru raksturojis kā sešdesmito gadu balerīnas ideālu: “Mātes dabas ideālām dotībām apveltīta, H. Tangijevas-Birznieces audzēkne un mīlule, viņa aizlidoja pa latviešu baleta debesīm kā dīvains un lāgā neatminēts aizjūras putns. Tik nenotverama, tik nenoturama, tik neatkarīga – Dejotāja.”

Ināra Ābele-Cera un Helēna Tangijeva-Birzniece

Ināra Ābele-Cera “Simfoniskajās dejās”.

Gunta Bāliņa

Kur palika New York City Ballet? Tā 20. marta publikācijā ballet.dance.lv izskanēja Intas Balodes jautājums. Jā, patiešām, kur tad palika New York City Ballet? Tāpat kā daudzu baleta mākslas cienītāju, arī manu uzmanību saistīja visai iespaidīgais reklāmas plakāts pie Latvijas Nacionālās operas un baleta, kurš vēstīja, ka 21. martā Latvijas skatītājus priecēs New York City Ballet zvaigznes. Diemžēl beigās Ņujorkas Pilsētas baleta zvaigžņu vietā pasākuma organizētāji piedāvāja Hjūstonas baleta, Maiami pilsētas baleta un Džofrija baleta (Joffrey Ballet) solistu galā koncerta programmu ar nosaukumu “Amerikas baleta zvaigznes”. Tas raisīja divējādas pārdomas. No vienas puses, vilšanās par pēkšņo izpildītāju maiņu, no otras – tomēr izdevība redzēt Amerikas baleta solistu sniegumu un novērtēt, ar ko tad viņi tik labi.

Jāsāk laikam ar pozitīvo! Patīkams pārsteigums – pirmās daļas noslēgumā, fragmentā no F. Šopēna baleta “Kamēliju dāma” (Vela Kaniparoli (Val Caniparoli) horeogrāfija) bija iespēja redzēt Latvijas publikai jau zināmo Bavārijas Valsts baleta primabalerīnu Lusiju Lakarru (Lucia Lacarra) un premjeru Marlonu Dino (Marlon Dino) (koncerta drukātajā programmiņā šie dejotāji nebija iekļauti). Lieki piebilst, ka šeit tiešām viss atbilda zvaigžņu pieteikumam: gan emocionālais, gan tehniskais izpildījums un, protams, balerīnas izcilie fiziskie dabas dotumi – slaidais augums, plašais solis, pēdas pacēlums utt. Arī programmas otrās daļas noslēgumā, kad abi mākslinieki izpildīja “Light Rain” (Duglasa Adamsa mūz., Džeralda Arpino (Gerald Arpino) hor.), bija iespēja vēlreiz pārliecināties par viņu augsto meistarību un profesionalitāti.

Pozitīvu iespaidu atstāja arī Hjūstonas baleta premjeru duets Karina Gonsalesa (Karina Gonzalez) un Konors Volšs (Connor Walsh). Koncerta pirmajā daļā mākslinieku sniegumā redzējām fragmentu no S. Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta” (Stentona Velča (Stanton Welch) hor.), savukārt otrajā daļā klasisko/moderno horeogrāfiju ar nosaukumu “Krēsla” (S. Rahmaņinova mūz., Bena Stīvensona (Ben Stevenson) hor.). Gan pirmajā, gan otrajā priekšnesumā ir jāizceļ tiešām izcils dueta šī vārda pilnā nozīmē sniegums – varēja tikai apbrīnot, ar kādu vieglumu tika izpildīti vissarežģītākie dueta dejas elementi. To varētu nosaukt arī par dueta dejas paraugstundu! Šeit vietā būtu izteikt apbrīnu par ļoti spēcīgiem un tehniski pareizi izpildītiem augstiem un vidējiem pacēlieniem tieši no partnera puses. Arī abu mākslinieku emocionālais sniegums bija visai pārliecinošs, it sevišķi balkona skata adagio no baleta “Romeo un Džuljeta”.

Džofrija baleta solisti Džeraldīna Mendoza (Jeraldine Mendoza) un Dilans Gutjerezs (Dylan Gutierrez) pirmajā daļā izpildīja Veina Makgregora (Wayne McGregor) horeogrāfiju „Infra” (Maksa Rihtera mūz.). Kā otro priekšnesumu mākslinieki bija izvēlējušies adagio no L. Minkusa baleta „Bajadēra” (ēnu skats, M. Petipā hor.). Diemžēl klasiskā baleta adagio sniegums nepārliecināja. Pietrūka apgarotības, viegluma, kustību izpildījuma plašuma un nianšu, kas raksturīgas baltajam, gaisīgajam ēnu skata baletam. Sniegums vēss un atsvešināts.

To pašu var teikt arī par Maiami pilsētas baleta solistu Džanetas Delgado (Jeanette Delgado) un Renana Serdeiro (Renan Cerdeiro) sniegumu pas de deux no L. Minkusa baleta “Dons Kihots” (M. Petipā hor.). Šis pas de deux, kas prasa žilbinošu tehniku un ir atpazīstams visā pasaulē gan konkursos, gan galā koncertos, šoreiz izskanēja nepārliecinoši. Man šķiet, ka zvaigžņu koncertā dejot pas de deux bez solistu variācijām ir nepieņemami! Turpretim modernā baleta horeogrāfijā “Cirks” (Bendžamina Britena mūz., Džastina Peka (Justin Peck) hor.) mākslinieku sniegums bija saturiski un tehniski pārliecinošs. Arī Trišas Albertsones (Tricia Albertson) un Džovanni Furlana (Jovani Furlan) pārliecinošāks izpildījums bija modernā baleta horeogrāfijā “Polifonija” (Kristofera Vīldona (Christopher Wheeldon) hor., Ģ. Ligeti mūz.), nevis pas de deux no A. Š. Adāna baleta “Žizele” (Ž. Pero, Ž. Koralli hor.), kuras mūzikā un sižetā izteikti jūtams romantiskā noskaņojuma izteiksmes veids.

Nenoliedzami, ka amerikāņu mākslinieku izpildījuma stiprā puse ir modernais balets, kurā varēja redzēt izcilu dueta meistarību, interesantus un ļoti oriģinālus kustību savienojumus, pārejas no vienas pozas otrā, vieglus pacēlienus un pietiekami sarežģītas piruetes. Turpretim klasiskais balets Ž. Pero, Ž. Koralli un M. Petipā horeogrāfijā sagādāja zināmas grūtības nevis tehniskajā kustību izpildījumā, bet horeogrāfiski romantiskā stila ziņā. Kā attaisnojumu varētu minēt faktu, ka Amerikā klasiskā baleta tradīcijas ir krietni jaunākas nekā Krievijā un Eiropā.

Noslēgumā jāmin, ka lielu prieku un gandarījumu galā koncertā sagādāja mūsu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņu apsveikuma sniegums. Vienprātīgu publikas atzinību saņēma 1.–4. klašu audzēkņu vitālais priekšnesums “Alle hop” (J. Štrausa mūz., Iļjas Vlasenko hor., repetitore Diāna Mancēviča) un II kursa audzēknes Marijas Burcevas (Starptautiskā Valentīnas Kozlovas baleta konkursa Sanktpēterburgā Zelta medaļas ieguvējas) laikmetīgās horeogrāfijas priekšnesums “Divas minūtes vēl ir par maz” (M. Rihtera mūz., Miloša Isailoviča hor., rep. I. Vlasenko).

Attēlā: Karina Gonsalesa un Konors Volšs Hjūstonas baleta iestudējumā “Romeo un Džuljeta”. Foto: Jeff Busby

12. aprīlī Latvijas Nacionālais balets aicina uz pirmizrādi “Pie zilās Donavas” ar Johana Štrausa mūziku. Jauniestudējums top par godu tā horeogrāfes, leģendārās baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces 110. jubilejai, kas tiks atzīmēta 13. aprīlī.

“Pie zilās Donavas” jauniestudējumu veido horeogrāfs inscenētājs Aivars Leimanis, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Farhads Stade, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja un video māksliniece Ineta Sipunova.

Galvenajās lomās – Elza Leimane, Baiba Kokina, Sabīne Guravska un Alise Prudāne (Franciska), Arturs Sokolovs, Raimonds Martinovs, Viktors Seiko un Zigmārs Kirilko (Francis), Jolanta Lubēja, Jūlija Brauere, Laine Paiķe un Annija Kopštāle (Annele).

Baletam “Pie zilās Donavas”  aprit sešdesmitā jubileja – pirmo reizi Rīgā tas iestudēts 1957. gadā, atjaunojumus piedzīvoja 1987. un 1994. gadā. Kopumā tika nodejotas 310 “Pie zilās Donavas” izrādes.

““Pie zilās Donavas” ir mūsu baleta zelta fonds. Tā ir izrāde, kas nemainīgā veidolā uz skatuves dzīvojusi visilgāk – vairāk nekā 40 gadu. Tā ir ārkārtīgi spilgta, ar daudziem sulīgiem tēliem, ļoti sarežģīta solistēm. Jaunajai dejotāju paaudzei šī būs pirmā tikšanās ar šo horeogrāfiju, savā ziņā laika mašīna, kas ved mūs atpakaļ pagātnē. Mūsu jauniestudējumu sarakstā jau ilgāku laiku nav bijis krāšņa kostīmu baleta, un klasisko vērtību piekritēji pēc tāda ir noilgojušies. Cenšamies būt daudzveidīgi, lai mūsu repertuārs sagādātu prieku visdažādākajām gaumēm un estētiskajām prasībām. Ļoti lielu darbu šī iestudējuma tapšanā ieguldījuši mani asistenti: Inese Dumpe, kas strādāja ar solistiem, kā arī Aiša Sila un Regīna Kaupuža, kuras slīpēja kordebaletu. Un, protams, jauniestudējums nav iedomājams bez scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ināras Gaujas!” stāsta horeogrāfs Aivars Leimanis.

“Johana Štrausa mūzika vienmēr saistās ar Vīni – vienu no Eiropas kultūras centriem, valšu lielpilsētu. Šajā iestudējumā dzirdēsiet daudz pazīstamu Johana Štrausa melodiju. Partitūrā ir gan viņa slavenākie valši “Vīnes meža stāsti”, “Dienvidu rozes” un “Pie skaistās, zilās Donavas”, gan lendleri, polkas un galopi – “Trič trač”, “Picikato polka”, “Zibens un pērkons” un daudzi citi. Atšķirībā no koncertiem, šeit šī dejiskā mūzika patiešām tiks dejota, kas skatītājiem sagādās divkāršu baudījumu. Viegla un dzirkstoša klausoties, ne tik viegli spēlējama, man tā ir ļoti mīļa mūzika, kuru iestudēju ar lielu prieku,” saka jauniestudējuma muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš.

Sarunas pirms pirmizrādēm par baletu “Pie zilās Donavas” notiks 3. aprīlī LNOB Jaunajā zālē. Nākamās izrādes – 13. un 30. aprīlī, 5. maijā un 3. jūnijā.

Biļetes LNOB un “Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī internetā: https://www.bilesuparadize.lv/lv/performances/performance/12463

Latvijas Nacionālā kultūras centra iedibināto Cimzes balvu izcilākajiem kultūrizglītības skolotājiem 2017. gadā saņems Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) skolotāja Regīna Kaupuža un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas skolotājs Gunārs Kļaviņš. Cimzes balvas ieguvēju godināšana notiks 27. aprīlī plkst. 12 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā kopā ar Kultūras ministrijas apbalvojuma pasniegšanu kultūrizglītības nozares talantīgākajiem audzēkņiem un viņu skolotājiem.

Cimzes balvas piešķiršanas mērķi ir novērtēt pedagogus par ilggadēju pedagoģisko darbību un būtisku ieguldījumu mācību un audzināšanas darbā, kā arī stiprināt kultūrizglītības jomas pedagogu profesijas prestižu. Balva nosaukta pedagoga, tautas dziesmu vācēja, latviešu kora mūzikas pamatlicēja un profesionālās mūzikas izglītības aizsācēja Jāņa Cimzes (1814–1881) vārdā. J. Cimzes vadībā Vidzemes skolotāju seminārs kļuva par pirmo latviešu profesionālo skolotāju mācību iestādi, tādēļ J. Cimzi dēvē par skolotāju skolotāju.

Regīna Kaupuža. Foto no klasika.lsm.lv

Regīnas Kaupužas profesionālā meistarība balstās 42 gadu pedagoģiskā pieredzē un nemitīgā sevis pilnveidē dejas jomā. R. Kaupužas pedagoģisko darbību raksturo dinamika, milzu enerģija, radošums, fantāzija, empātija, iejūtība, draudzība un gudrība.

30 darba gados RHV R. Kaupužas vadībā 7 izlaidumos absolvējuši 40 audzēkņi. To vidū Latvijas Nacionālās operas un baleta primabalerīnas Jūlija Gurviča un Margarita Demjanoka, Budapeštas Nacionālā baleta primabalerīna Dace Radiņa, vadošās solistes un daudzu nacionālo un starptautisko prēmiju laureātes Agnese Andersone, Diāna Manceviča, Rita Lukašēvica, kā arī baleta mākslinieces, dejas pedagogi, kultūras darbinieki un studenti. R. Kaupužas darba augsto pedagoģisko līmeni apliecina 2015. gadā piešķirtā Pedagogu profesionālās darbības 5. kvalitātes pakāpe.

Regīna Kaupužas aktīvā darbība Latvijas Republikas Dejas un Kultūrizglītības padomēs ir ietekmējusi procesus kultūras un radošās industrijas izglītības politikas īstenošanā un sekmējusi šo jomu attīstību kopumā. R. Kaupužas ilggadējā pedagoģiskā darbība un lielais izcilo audzēkņu skaits nodrošina profesionālu dejotāju un pedagogu pārmantojamību nākotnē un apliecina sasniegumus Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un attīstībā.

Līdzās savam pedagoģiskajam darbam R. Kaupuža veic nenogurstošu organizatorisko darbību RHV audzēkņu un pedagogu profesionālās pilnveides veicināšanai. Kopš 2006. gada dažādu starptautisku projektu ietvaros viņa regulāri organizē meistarklases un vasaras kursus ar pasaulē atzītu, izcilu klasiskās dejas pedagogu līdzdalību. Meistarklasēs audzēkņi mācās apzināt savas vērtības, attīsta profesionālās un saskarsmes prasmes, kļūst radošāki un draudzīgāki. Kā izcilākās jāmin 2013. gada meistarklases A. Vaganovas Baleta akadēmijā Sanktpēterburgā, kurā divdesmit RHV audzēkņi vienas nedēļas ietvaros piedalījās akadēmijas mācību procesā. 2014. un 2017. gadā īstenotie vasaras kursi sadarbībā ar baleta fondu “Atklātā pasaule” tika augsti novērtēti un atzīti.

Milzīgs ir R. Kaupužas baletmeistares veikums, un prasme iedvesmot ir veidojusi audzēkņu motivāciju profesionālai izaugsmei un izpratnei par klasiskā baleta būtību un jēgu. Daudzi LNOB vadošie solisti – E. Leimane, R. Martinovs, Z. Kirilko, A. Sokolovs, S. Guravska, B. Kokina, I. Puhova, J. Lubēja, A. Prudāne, I. Rācene, J. Brauere, A. Osadčijs, A. Kopštāle, L. Paiķe – savus pirmos nozīmīgos panākumus ir kaluši R. Kaupužas īstenotajās baleta horeogrāfijās un iestudējumos. Ar RHV audzēkņiem iestudēts A. Levenšelda balets “Silfīda”, G. M. Pedersena balets “Tauriņi”, U. Prauliņa balets “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Kopā ar savu audzēkni un kolēģi A. Andersoni iestudējusi Bruno Skultes baletu “Koklētājs un velns”.

Pateicoties R. Kaupužas organizatoriskajam talantam un uzņēmībai, ir īstenoti neskaitāmi radoši projekti, kas veicinājuši RHV starptautisko atpazīstamību. Skolas audzēkņi piedalījušies nacionāla un starptautiska mēroga koncertos, festivālos un viesizrādēs Rīgā, Liepājā, Igaunijā, Spānijā, Krievijā, Horvātijā, Nīderlandē, Baltkrievijā, Izraelā.

Kaupuža sadarbībā ar savu audzēkni Marinu Seiko ir Latvijā Pirmā profesionālā Starptautiskā Baltijas baleta konkursa (International Baltic Ballet Competition) dibinātāja. Šobrīd ir īstenoti jau 3 konkursi – 2013., 2014. un 2016. gadā.

Kaupuža aktīvi iesaistās skolas audzēkņu karjeras izaugsmes projektos. Viņa ir motivējusi savus audzēkņus pievērsties dejas pedagoģijai un virsnormatīvu projektu īstenošanai ar mērķi izpētīt un pilnveidot klasiskās dejas pasniegšanas nosacījumus. Līdzdarbojusies starptautisku karjeras projektu īstenošanā: 2012. gadā “Nordplus” projektā “Karjeras mērķi. Veiksmīga izglītība – pamats un atsperes punkts nākotnes karjerai”, 2016. gadā Kultūras ministrijas Radošās partnerības programmas “RaPaPro” ietvaros tika realizēts sadarbības projekts “Kaimiņu būšana”, kurā RHV un Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra struktūrvienību “Vita” un “Ziemeļi” audzēkņi un pedagogi iestudēja un nodejoja kopēju izrādi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pacientiem. Šajā projektā RHV audzēkņi mācījās empātiju un saskarsmi, paplašināja un dažādoja izpratni par karjeras izvēles iespējām dejas jomā.

Kaupuža ir nodrošinājusi RHV pedagoģisko kadru pārmantojamību un veic nemitīgu monitoringu jauno pedagogu kvalitātes pilnveidei. Viņa sagatavo jaunus klasiskās dejas pedagogus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un nepagurstoši seko arī savai pašizaugsmei. Jau šobrīd RHV strādā 10 viņas bijušie audzēkņi, JVLMA bakalauri un maģistri. 27 no R. Kaupužas RHV absolventiem turpina studijas un strādā kultūras vai kultūrizglītības jomā.

 “Ne tas, ko viņš var, bet kā viņš to var,  padara skolotāju par meistaru savā amatā.”

/Jānis Cimze/

Ziņu sagatavojusi Gunta Bāliņa

Titulfoto: Reinis Oliņš

Savas pārdomas par A. Š. Adāna baleta “Korsārs” izrādi 30. martā Latvijas Nacionālajā operā un baletā vēlētos sākt ar nelielu ieskatu recenzijā, kas 1941. gadā publicēta laikrakstā “Kurzemes vārds”…

“Pievēršoties baleta “Korsārs” komponistam Ādolfam Adānam (1803–1856), mums mazliet jāpamet skats Francijas mūzikas dzīvē 19. gs. pirmajā pusē. Kamēr Vācijā šinī laikā uzplauka instrumentālā mūzika, Francijā attīstījās skatuves mūzika: operas un balets, kurus sekmējuši spožie mākslas tempļi – Lielās operas un Komiskās operas teātri. Viens no šī laika slavenākiem komponistiem ir Adāns, sevišķi komiskās operas žanrā. Adāns izceļas tieši ar savu ārkārtējo darba ražību: sarakstījis vairāk kā pussimts darbu, gan komiskās operas, gan baletus, iemantodams daudz cienītāju tiklab Francijā, kā Vācijā un citur. Bet ne visiem viņa darbiem ir bijusi paliekoša vērtība. Lielāko tiesu tie bija steigā improvizēti un rakstīti ar tendenci uz frivolu vodeviļu. Tagad šie darbi gandrīz visi aizmirsti, izņemot operu “Le Postillon de Longiumeau” un baletu “Korsārs”. Šis Adāna krāšņais balets, kas jau pagājušā sezonā valdzināja skatītājus ar savu labskanīgo mūziku, skaistajām dejām un
lielisko inscenējumu, arī šinī sezonā sniegs baleta mīļotājiem un ikkatram mākslas cienītājam neaizmirstamus brīžus. (..) Arī jaunākās paaudzes dejotājiem dota iespēja parādīt sevi no labākās puses…”

Šoreiz manu uzmanību saistīja Kārļa Cīruļa debija Verga lomā. Kopumā tas bija teicami! Viegls lēciens, oriģināli un sarežģīti kustību elementi variācijas pirmajā daļā – savdabīgs dubulto saut de basque diagonāles nobeigums, ļoti precīzas pirouettes variācijas vidusdaļā un pārliecinoša noslēguma daļa. Laikam sapriecājos pārāk ātri, jo kodas lielajā piruetē sekoja neliela kļūda – pēc profesionālā ziņā ļoti labas pārejas no grands pirouettes a la seconde uz pirouettes attitude pietrūka pieredzes un meistarības pārejai atpakaļ uz grand pirouettes a la seconde, līdz ar to nobeigums sanāca neprecīzs un neveikls. Vizuāli traucēja dažas kostīma detaļas, kas nepiegūla ķermenim un atstāja iespaidu, ka kostīms ir par lielu. Gribētu ieteikt lielāku vērību pievērst arī žestu valodai. Taču kopumā jāatzīmē, ka Kārlim šī pirmā sezona ir bijusi īpaši radoša un veiksmīga. Tās sākumā nodejots pas de trois “Gulbju ezerā”, princis Riekstkodis “Riekstkodī”, Zilais putns “Apburtajā princesē”, klasiskais bolero “Donā Kihotā” un tagad arī Vergs “Korsārā”. Atliek novēlēt daudz radošu panākumu arī turpmāk!

Tehniski precīzs, ar ļoti viegliem un augstiem lēcieniem priecēja Germana Ševčenko sniegums puķu pārdevēja lomā. Varēja vienīgi vēlēties vairāk vērības pievērst aktiermeistarībai, lai sniegums kļūtu izteiksmīgāks ne tikai tehniski, bet arī vizuāli.

Nelielas pārdomas raisīja odalisku (Annijas Kopštāles, Jolantas Lubējas, Alises Prudānes) sniegums baleta 3. cēlienā. 31. marta 4. starpdisciplinārajā zinātniskajā konferencē “Mūzikas pētījumi Latvijā” JVLMA docente Regīna Kaupuža pētījumā “Mūzikas un klasiskā baleta mijsakarība mākslinieciskā vēstījuma izpratnes apguvē” aktualizēja jautājumu par muzikalitāti klasiskajā baletā. Šajā sakarībā gribas izteikt savas pārdomas! Es ļoti augstu vērtēju A. Kopštāles tehnisko sniegumu; četras reizes trīskāršās piruetes variācijas vidusdaļā – izcili! Taču muzikālajā partitūrā ir sešas reizes! Šodien, kad visā pasaulē dejotāju tehniskajam sniegumam nav robežu, nedrīkstētu aizmirst izkopt precīzu, muzikāli izjustu, vieglu un elegantu sniegumu – ir jāspēj dejot mūzikā! Daudz atraisītāks un izteiksmīgāks ir kļuvis J. Lubējas sniegums. A. Prudānes odaliskai varētu būt vairāk pārliecības un majestātiskuma, bet kopumā meiteņu sniegums atstāja patīkamu iespaidu.

Izrādes spilgtākie tēli aktiermeistarības ziņā nenoliedzami bija Inta Roziņa Seids-pašā un Normunda Zariņa Īzaks.

Šoreiz neanalizēšu vadošo solistu sniegumu, tas lai paliek repetitoru ziņā.

Nobeigumā var izteikt tikai nožēlu, ka izrādi ir iespējams redzēt tikai vienu reizi sezonā – turklāt pie 100% skatītāju apmeklējuma! Iestudējums, kurā ir tik ļoti daudz solo lomu, sniedz iespēja jaunajiem māksliniekiem pilnveidot savu profesionālo un māksliniecisko meistarību, savukārt skatītājiem baudīt austrumnieciskā kolorītā veidoto dejas stāstu par jūras laupītājiem, viņu bezbailīgo vadoni Konrādu, viņa mīļoto meiteni Medoru un daudziem citiem Bairona poēmas tēliem.

Titulbilde: LNOB publicitātes foto.